– Šobrīd jau esat ķēries pie nākamās grāmatas rakstīšanas? 0
– Jā. Es gaidīju un gaidīju, ka kāds jaunāks vēsturnieks sāks šo projektu. Trimdas lietas tiešām ir milzīgi liels darbs, pie kura būtu jāstrādā visu mūžu. Bet nesagaidīju. Parādījās gan šur un tur, kā mēs sakām, “koloniju vēstures”, taču tās bija amatieru sakopotas, faktiski hronikas. Apkopojoša, sintezējoša materiāla nebija. Tad nolēmu sākt. Pēdējos četrus gadus esmu pavadījis rakstot, pārdomājot pēckara Rietumu latviešu trimdu.
– Kādā valodā grāmata būs?
– Angļu. Man visu laiku traucējis, ka angļu valodā nav apkopojošas grāmatas ne par latviešu, ne lietuviešu, ne igauņu trimdu. Es domāju, jābūt vismaz vienai tādai, vismaz sākumam. Es savā grāmatā vados no tā, ka, vismaz pēc Rietumu latviešu domām, trimda sākās no 1944./1945. gada un beidzās ar 1991. gadu. Tātad stāstam ir sākums un beigas. Bet, kā mans draugs Valters Nollendorfs saka: cilvēku galvās jau tas trimdas jēdziens nepazudīs. Mūsu paaudzē tas kaut kādā veidā paliks līdz mūža beigām. Tātad “vecā trimda” beidzas ar 1991. gadu, bet grāmatas pēdējā nodaļā taisos apskatīt arī šo jauno, ekonomisko emigrāciju. Jo tās abas sākušas saskarties.
– Vecās un jaunās emigrācijas kontakti neesot diez ko cieši…
– Tas atkarīgs no vietas. Nupat ciemojos pie draugiem Stokholmā. Tur kontakti ir ļoti cieši. Pēc kara Zviedrijā nonāca kādi 5000 latviešu. Tagad esmu dzirdējis minējumus, ka varbūt tur ir kādi 30 tūkstoši, bet tas laikam ir par daudz. Es negribētu teikt, ka jaunie cilvēki ir pārņēmuši “vecās” lietu, bet viņi sākuši tur aktīvi darboties. Amerikā tā nav. Tur tāda īsta integrācija tiešām nav notikusi, taču šur tur šo to var just – Vašingtonā, Toronto. Mazajās ASV vidienes pilsētiņās, kādās es uzaugu, saskarsmes nav nekādas.
– Visu to aptvert taču ir ārkārtīgi plašs darbs! Trimdas ģeogrāfija jau nav tikai Amerika un Eiropa!
– Protams, centīšos aprakstīt visu šo izkliedētību. Jā, apjoms ir liels, bet kaut kādā veidā ir jāsāk. Es nevaru piedāvāt izdevējiem 16 sējumus! Man vajag piedāvāt stāstu angļu valodā lasošajai mērķauditorijai, kas par to nekā nezina. Rietumos visus pētījumus par emigrāciju tagad liek zem diasporas jēdziena. Bet “vecā” trimda sevi par diasporu neuzskatīja. Nu, tagad visi ir kopā un par viņiem saka vienkārši “latvieši Rietumos”.
– Trimdas stāsts jau ir ļoti daudzšķautņains – kā tie ļaudis “izsitās”, kā mēģināja vai nemēģināja saglabāt latvietību…
– Es pie šā projekta ķēros kā sociālvēsturnieks. Sociālā vēsture prasa sekot viena cilvēku grupējuma visām dzīves jomām un aspektiem no sākuma līdz galam. Par politiskajām organizācijām jau viegli rakstīt, taču mani interesē, kas notika ar tiem latviešiem, kuri lēnā garā pielāgojās mītnes zemju sabiedrībām. Kur viņi palika? Tas lielais asimilācijas jautājums… Par visiem šiem 150 tūkstošiem, kas nonāca Rietumos.
– Vēsturnieki min dažādu pēckara trimdinieku kopskaitu. Jūs uzskatāt, ka 150 tūkstoši?
– Kārlis Kangeris raksta, ka pēc kara Vācijā nonākuši 160 – 180 tūkstoši. Viņš ir pētījis izbraucēju kuģu sarakstus. Es negribu strīdēties, bet man kāds skaitlis ir jāņem, tādēļ paņēmu 150 tūkstošus. Nevienam no mums jau precīzu skaitļu nav.
