Trilleru autore Lelde Kovaļova: “Ir sajūta, ka pašreizējie notikumi mums „atsūtīti” ar nodomu, lai mēs nedaudz apstātos” 0
Klajā nācis jaunās autores, kino producentes un sapņu plānotāju izdevējas Leldes Kovaļovas otrais romāns – psiholoģiskais trilleris „Svešinieki”, kas seko lasītāju plašu atzinību ieguvušajai grāmatai „Bezvēsts pazudušās”. Arī šoreiz stāsta centrā ir tumša mīkla: četri savstarpēji nepazīstami pasažieri, kuri pusnakts stundā izkāpj no vilciena, ir atgriezušies, lai atrastu to, kurš atņēma viņiem pašu dārgāko – dzīvi. Sarunā romānu autore stāsta ne tikai par detektīvžanra vilinājumu un ārkārtas stāvokļa „zelta maliņu”, bet arī atklāj, ka gaidāms „Svešinieku” turpinājums jaunā romānā, bet „Bezvēsts pazudušo” notikumi tiks iedzīvināti jaunā, „Helio Media” seriālā.
Nevar nepamanīt, ka kopš mūsu iepriekšējās sarunas esi ne tikai kļuvusi jau par otras grāmatas autori, bet arī mainījusies vizuāli – noslēpumainās tumšmates tēls mainījies uz saulaināku, par spīti tam, ka „Svešiniekos” tāpat kā „Bezvēsts pazudušajās” joprojām norisinās gana tumši notikumi. Tavā gadījumā ārējās pārmaiņas atspoguļo dvēseles stāvokļa izmaiņas?
Vienkārši ļoti gribēju pārmaiņas. Daudzus gadus man bija melni gari mati, viens un tas pats griezums. Biju nobriedusi vizuālām pārmaiņām. Nospriedu, kad tad, ja ne tagad! Iespējams, bija sajūta, ka iekšēji kļūstu arvien gaišāka, un tam bija kaut kā jāparādās arī ārpusē. Jūtos ļoti labi, negarantēju, ka neatgriezīšos pie melnā, bet šobrīd gaišais ir īstais tēls. Reizēm vienkārši vajag pārmaiņas.
Negaidītās pārmaiņās šobrīd esam mēs visi. Kā tavā dzīvē atbalsojas ārkārtas stāvoklis?
Tā kā ikdienā esmu pati sava darba devēja, tad darba ritmā īpašu izmaiņu nav. Vienīgi šobrīd mājās visu laiku ir dēliņš, un ir mazliet jāpierod pie tā. Nolēmu, ka šajā laikā mācīsim mūsu četrgadniekam patstāvību.
Šobrīd varu pavēstīt priecīgu ziņu – „Helio Media” ekranizēs manu pirmo grāmatu „Bezvēsts pazudušās”. Būs astoņu sēriju seriāls, kam kopā ar vīru Vladu šobrīd rakstām scenāriju, cerot, ka nākamajā gadā tas nonāks pie skatītājiem. Vlads ir vienīgais cilvēks, kuram es, aizmirstot to, ka esam viena ģimene, vispār uzticētu režiju. Ļoti priecājos, ka viņš, būdams jauns režisors ar pieredzi Krievijā, strādā šajā projektā, zinot, ka viņš izveidos ļoti kvalitatīvu un mūsdienīgu seriālu. Mūsu mērķis ir izveidot ļoti kvalitatīvu darbu. Priecājos, ka ir apstiprināts ļoti labs latviešu aktieru sastāvs.
Paralēli ļoti vēlos rakstīt trešo grāmatu, bet pret to izturos ļoti uzmanīgi, jo negribu rakstīt rakstīšanas pēc. Rakstniecība nav mana vienīgā profesija, tāpēc nevaru rakstīt vienmēr, kad ienāk prātā. Producējot filmu, mana ikdiena ir arī plānošana, cipari, aprēķini, līgumi. Man vajag iedvesmu, noskaņojumu un, galvenais, pašai sajūsmu par to, ko gribu izstāstīt. Svarīgākais ir, lai process aizrautu mani pašu no pirmās līdz pēdējai lappusei, kā tas bija, rakstot pirmās divas grāmatas. Pagaidām esmu ideālā stāsta meklējumos. Galva ir ideju pilna, jau šķiet, jā – par to noteikti rakstīšu, bet tad secinu, kas tas neaizrauj tik ļoti, lai par to rakstītu veselu romānu. Ceru, ka šajā laikā varēšu sākt darbu, rakstot nopietnu manuskriptu.
Jocīgi tā teikt, bet, iespējams, labi, ka apturēts mūsu ikdienas skrējiens?
Pavisam nesen izdevu jaunu mērķa plānotāju, un tā moto – „apstāties skrējienā” – laikam nevarētu būt vēl trāpīgāks kā tagad.
Ir sajūta, ka pašreizējie notikumi mums „atsūtīti” ar nodomu, lai mēs nedaudz apstātos, padomātu, neskrietu tik traki – pabūtu mājās ar ģimeni un sakārtotu domas.
Tāpēc ceru, ka mēs patiešām paliekam mājās un aiztaupām sev situāciju, kādā, sākotnēji neņemot vērā lietas nopietnību, nokļuvuši cilvēki Itālijā. Es neatbalstu panikas sēšanu, tas nav manā dabā, taču esmu piesardzīga. Ignorēt notiekošo, sakot – man vienalga, man jāstrādā, gribu iet uz restorānu un netupēt mājās – tas, maigi sakot, ir absolūti nejēdzīgi. Tā ir tāda pati necieņa pret līdzcilvēkiem kā dzērājšoferim, kurš apgalvo – esmu drošs par savām spējām, es tikšu līdz mājām, ignorējot to, ka viņš apdraud pārējos.
Šo laiku var izmantot arī lasīšanai. Kāda literatūra ir tev tuvāka?
Mani iedvesmo ne tikai literatūra, bet arī rakstnieki – piemēram, Daces Judinas darbaspējas, tas, cik daudz viņa spēj rakstīt. Šobrīd man ļoti patīk rakstnieces Janas Egles valoda – tikko beidzu lasīt viņas jaunāko stāstu krājumu „Dzimšanas diena”. Ļoti pozitīvi, ka Inga Grencberga uzrakstīja debijas romānu „Sestā sieva”. Lai arī tas nav gluži man tuvs žanrs, es novērtēju drosmi. Cenšos lasīt latviešu literatūru samērā daudz, jo man ir būtiski atbalstīt savējos. Tāpat kā vienmēr cenšos izvēlēties latviešu ražojumus, tāpat arī grāmatnīcā vispirms atlasu vietējo autoru darbus. Protams, lasu arī daudz ko citu – pēdējā laikā tās ir biogrāfijas. Mani iedvesmoja Mišelas Obamas „Izaugt”. Izlasīju arī Agatas Kristi biogrāfiju, jo man ir tuvs detektīva žanrs.
Pati esi sev izskaidrojusi, kāpēc tevi kā rakstnieci saista tumši notikumi?
Pati nemāku sev atbildēt uz šo jautājumu. Vienkārši konstatēju, ka man šis žanrs ir ļoti tuvs. Nevaru iedomāties sevi, uzrakstām, piemēram, erotisku romānu vai izteiktu fantāzijas darbu. Absolūti neredzu sevi tamlīdzīgā žanrā. Detektīvs ir mans žanrs kopš bērnības – man vienmēr patikuši izmeklēšanas seriāli, detektīvromāni un literatūra par izmeklēšanu. Ja es nebūtu nonākusi radošajā nozarē, laikam būtu iestājusies juristos – viegli atceros likumus.
Otra lieta – man ļoti patīk aizraut cilvēkus. Gan rakstot, gan taisot kino, man ir ļoti svarīgi, lai cilvēkam būtu interesanti. Lai viņš iegrimtu filmas vai grāmatas sižetā, aizmirstot apkārt notiekošo. Detektīva trillera žanrs ir viens no veiksmīgākajiem, kurā to var panākt.
Lai gan pēc dabas esmu pozitīvs cilvēks, optimiste, man nav vēlmes rakstīt tikai par gaišo, priecīgo. Man ļoti gribas, lai cilvēks par kaut ko aizdomājas, pievērš uzmanību arī tādām tēmām, kuras nav tik patīkamas.
Un lasītāji to novērtē. Ieejot grāmatnīcās, nevar nepamanīt, ka tavi „Svešinieki” ir starp visvairāk lasītajām grāmatām!
Par to neizsakāms prieks. Man vienmēr bijusi ļoti kritiska attieksme pret pašas rakstīto. Ilgus gadus saņēmos, lai vispār sāktu rakstīt. Uzrakstīju, izdzēsu manuskriptu, pārrakstīju no jauna. Kad abas grāmatas – gan pirmā, gan otrā – nokļuva visvairāk lasīto topos, biju ļoti laimīga. Tā ir arī lielākā motivācija intensīvi strādāt, domājot par trešās grāmatas manuskriptu. Ievēroju, ka ir izveidojies manu darbu lasītāju loks, un gribu uzturēt attiecības ar viņiem. Kā jaunai autorei man, protams, ir daudz mērķu, bet pirmais – arvien gribu augt literāri.
Zinu, ka esi iepazinusies ar saviem lasītājiem arī klātienē, apceļojot bibliotēkas. Šī pazīšana izmaina attieksmi pret rakstīšanu?
Viņi, pirmkārt, ir žanra cienītāji, kuri novērtē trillerus, detektīvus, nedaudz mistikas un fantāzijas. Turklāt tie ir cilvēki visos vecumos.
Saņemu vēstules gan no pusaudzēm, gan pensijas vecuma dāmām.
Mani iepriecina tas, ka saņemu atsauksmes un arī īstas recenzijas gan no cilvēkiem, kuri lasa ļoti daudz, gan no tādiem, kuri raksta – iepriekš nelasīju grāmatas, bet beidzot sāku, jo izlasīju „Bezvēsts pazudušās” un radās interese izlasīt nākamo grāmatu. Tas man ir ļoti liels pagodinājums. Es vispār gribētu „propagandēt” lasīšanu, kā smejies, būt kaut kas līdzīgs lasīšanas influencerei. Lasiet vairāk grāmatu, mazāk – sēdiet „Instagramā”.
Cik viegli pēc pirmās grāmatas ķerties pie nākamās? Amats rokā vai, otrādi, prasības pret sevi aug?
Es ļoti atvērti izturos pret objektīvu kritiku un ieteikumiem. Lai arī esmu emocionāls cilvēks, neapvainojos, ja ir uzrakstīta pārdomāta kritika. Ņemu vērā to, ko man raksta, iesaka. Šobrīd gan pati esmu pacēlusi savu paškritikas latiņu ļoti augstu – trešā grāmata nedrīkst būt sliktāka par pirmo un otro.
Kas tev ir vajadzīgs rakstnieces iedvesmai?
Stāsts un spēcīgs konflikts. Jau studējot kino dramaturģiju, sapratu, ka laba kino un labas literatūras pamatā ir spēcīgs konflikts, tas bija izejas punkts arī abās manās pirmajās grāmatās. Pirmajā pazūd divas vizuāli līdzīgas sievietes, otrajā – atgriežas mājās par mirušiem uzskatīti pasažieri.
„Bezvēsts pazudušajām” par impulsu kalpojis Mālpils muižas apmeklējums, bet pastāsti, no kurienes atnāca „Svešinieku” stāsts.
Stāsts ir mazliet komisks. Vienkārši pastaigājos Imantā ar bērnu ratiņiem, un tad pēkšņi kādā brīdī stāsts pie manis atnāca visā pilnībā – no sākuma līdz beigām. Tikpat mistiski, cik mistiska ir pati grāmata. Kad rakstīju manuskriptu, vēl nebiju saņēmusi apstiprinājumu no „Latvijas Medijiem”, ka tiks izdota pirmā grāmata, tāpēc biju šaubu ēnā, domājot, vai vispār turpināt rakstīt. Ja nu noraida pirmo romānu, bet es tikmēr tērēju laiku jau otrajam? Tomēr vēlme izstāstīt stāstu bija stiprāka.
Jau iepriekš esi teikusi, ka rakstot daudz iespaidojies no pašas piedzīvotā. Nekas nav mainījies?
Neraugoties uz to, ka grāmatās ir daudz fantāzijas un mistikas, tajā ir arī daudz patiesības „no dzīves”. Reizēm iedomājos, ka man pat ir savā ziņā lemts rakstīt, jo, lai arī man nav pat 30 gadu, dzīvē jau esmu bijusi ļoti daudz un dažādās situācijās, piedzīvojusi kāpumus un kritumus. Piemēram, ir bijis laiks, kad man ir bijis ļoti daudz naudas, un brīži, kad dzīvoklī nav pat elektrības.
Tāpat daudzu varoņu prototipi ir noskatīti dzīvē. Viens no viņiem, Igors Petrovs, grāmatā ir bijušai 90. gadu uzņēmējs. Viņa prototips ir reāls uzņēmējs 90. gadu Gulbenē – tolaik ietekmīgs cilvēks ar greznu māju mazpilsētas centrā – stāsti par šo cilvēku palikuši atmiņā no bērnības. Tiesa, viņa īstais dzīvesstāsts krasi atšķiras no tā, kas ir grāmatā, bet pats laiks, kad zēla bandītisms un rekets – ir ļoti labs izejmateriāls.
Savukārt pusaudzes Ketrīnas tēlā koncentrējas arī manis pašas pieredze tīņa gados. Viņa ir populāra meitene, taču popularitātei ir ēnas puses – tā, piemēram, liek noklusēt piedzīvotu vardarbību. Pusaudžu tēmas man ir tuvas, pazīstamas, tāpēc ļoti gribēju par to rakstīt. Jo vecāka kļūstu, īpaši pēc tam, kad pati kļuvu par mammu, jo skaidrāk apzinos to, cik daudz kas mūsu dzīves ceļā ir atkarīgs no mums, vecākiem, piemēram, situācijās kad bērni skolā piedzīvo mobingu.
Man ceļas mati gaisā no šausmām, atceroties mobingu manā skolas laikā, kad biju abās monētas pusēs – gan pazemotājas, gan cietējas lomā.
Nekad dzīvē negribētu, ka pret manu bērnu veic mobingu, ne arī to, ka kaut ko tādu darītu viņš pats.
Esmu pārliecināta, ka visa pamats – labā un sliktā – ir ģimenē. Es gribētu, lai mēs šajā pasaulē materiālās vērtības neuztveram kā pārlieku būtiskas. Jaunieši viens otru apceļ gan izskata, gan materiālā stāvokļa dēļ. Man gribētos, lai mēs bērniem vairāk mācām cilvēcību, spēju pieņemt citādo un savstarpēju cieņu. Citādi rodas iespaids, ka daļa vecāku gādā tikai par to, lai bērns būtu apģērbts dizaineru drēbēs, lai viņam būtu jauns telefons un jaunas mantas.
Tad uzreiz gribu pajautāt, vai galvenās varones prototips neesi tu pati?
Jā, galvenā varone ir rakstniece, Keita. Tomēr nevaru apgalvot, ka absolūti esmu viņas prototips. Manī, piemēram, nav izteikta karjerisma – esmu vairāk ģimenes cilvēks. Tomēr tāpat kā viņā manī ir izteikts radošums un mīlestība pret rakstīšanu.
Trīs vārdi, kas tevi šobrīd raksturo vislabāk?
Radošums. Producēšana. Vēlme saglabāt mieru.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez dēliņa smiekliem. Bez mīlestības un darba.
Būtiskākais sasniegums?
Dēliņa piedzimšana un grāmatu izdošana. „Bezvēsts pazudušo” gaidāmā ekranizācija.
Labākā izklaide?
Joprojām laba kinofilma. Vēlreiz noskatījos pēc Stīvena Kinga romāna uzņemto Frenka Darabona filmu „Migla”. Ļoti labs kinodarbs, īpaši attiecībā uz šo laiku, jo tā vēsta arī par cilvēku reakciju panikas apstākļos.
