Ordeņu lietus pār Latviju 0
1926. gadā apbalvoto saraksts patiešām bija iespaidīgs – augstāko šķiru saņēmēju vidū bija bijušie Ministru prezidenti Hugo Celmiņš un Arturs Alberings, bijušais sūtnis Britānijā Georgs Bisenieks, bīskaps Kārlis Irbe. Arī – sociāldemokrāts Ansis Buševics, kas 1918. gadā bija atteicies piedalīties Latvijas proklamēšanā.
No Izglītības ministrijas izvirzītajiem ar ordeņa trešo šķiru tika apbalvoti Kārlis Skalbe, Aspazija, Anna Brigadere, Plūdonis, Jānis Akuraters, Edvards Virza, Ernests Vīgners, Ādolfs Kaktiņš, Augusts Dombrovskis un daudzi citi.
No 1925. gada februāra līdz 1926. gada 16. novembrim, pēc Iekšlietu ministrijas ziņām, bija piešķirti 583 ordeņi, no kuriem 142 – ārzemniekiem un 440 – Latvijas pilsoņiem. Daudziem likās zīmīgi, ka ar ordeņa augstākām šķirām apbalvoto vairāk bija ārzemnieku vidū (pirmā šķira bija “piespriesta” 36, no kuriem 32 bija ārzemnieki). Tāpēc reizēm izskanēja, ka šis ordenis it kā vairāk radīts “ārējas reprezentēšanās vajadzībām”.
Gadījās arī, ka apbalvotie atteicās no ordeņa – līdz 1926. gada 16. novembrim, pēc Iekšlietu ministrijas datiem, tādi bija 18 gadījumi, lai gan presē izskanēja, ka atteikušās jau 125 personas no 400 apbalvošanai izvirzītajiem.
Katram, protams, bija savs iemesls – dažs neatbalstīja civilu ordeņu piešķiršanu vispār, cits uzskatīja ordeni par nevajadzīgu. K. Ducmane izdevumā “Triju Zvaigžņu gaismā” piemin, ka atteikušos vidū bijis arī bijušais Valsts prezidents Gustavs Zemgals, kas paskaidrojis, ka ne jau ordeņa dēļ viņš strādājis valsts darbā.
“Tā kā ordeņa piešķiršana ir atklātības lieta, tad atklātībai paziņojam, ka mēs no tā atsakāmies. Par uzmanību, kas mums ar to gribēta parādīt, pateicamies,” šādi 1926. gada 20. novembrī laikrakstā “Latvis” savu nostāju pauda pazīstamais rakstnieks Apsīšu Jēkabs un izcilais valodnieks Jānis Endzelīns. Bet komponists Emilis Melngailis par līdzīgu lēmumu paziņoja “Jaunākajās Ziņās”. Atteikušos vidū bija arī izcilais atmodas laika darbinieks Āronu Matīss, rakstnieks Jēkabs Janševskis un citi.
Asām mēlēm tas ļāva teikt, ka “ordeņa piešķiršana kārtējo reizi beigusies ar skandālu un blamāžu ārzemju acīs”.
Feļetonists Maģistrs Kaķanags (īstajā vārdā Kārlis Krūmājs) “Svaros” uzjautrinājās: “Pagodinos pie laika zināmu darīt, ka atsakos no Triju Zvaigžņu ordeņa, ja to man nevar piešķirt vismaz otrās šķiras un vēl pirms nāves.”
Bet konservatīvais “Latvis” 1926. gada 13. novembrī pauda, ka “Triju Zvaigžņu ordenim draud pazemošana par kaut ko līdzīgu tiem cara laiku medāļiem, ar kādiem par ilgu un nevainojamu kalpošanu apbalvoja katru gorodovoju un kurjeru”.
Izskanēja viedoklis, ka ordenis vispirms pienākas nevis ierēdņiem – viņu apbalvošanai nepieciešama īpaša goda zīme, bet visiem tiem, kas ar vārdiem, darbiem un rakstiem modinājuši latviešu nacionālo apziņu.
Tracis ap ordeņiem bija tik skaļš, ka ārpus galvaspilsētas iznākošais “Daugavas Vārds” bija spiests prātīgi norādīt: “Katris ordens reprezentē savas valsts cieņu, un to nevar apmētāt ar dubļiem. Ja kāds ordeni noraida, tad tā ir privāta lieta un nebūt par to nav jākliedz laikrakstos, reklamējot savu personību.”
