Augstais apbalvojums gan Rainim, gan Briānam 0
Pilsonisko aprindu intereses pārstāvošais laikraksts “Latvis” pareģoja, ka “kreisie sociāldemokrāti balso pretī, bet droši vien pieprasīs pašu pirmo ordeni savas partijas goda priekšsēdētājam Rainim. Jo tāpat viņi balsoja arī pret Lāčplēša ordeņa dibināšanu, tomēr ļāvās ievēlēties ordeņa domē”.
Teikts visai skarbi, tomēr ne visai tālu no patiesības. Laikraksts “Latvijas Kareivis” 1925. gada 3. martā vēstīja, ka par pirmajiem Triju Zvaigžņu ordeņa lielkrusta komandieriem (1. šķira) 24. februārī vienbalsīgi ievēlēti Valsts prezidents Jānis Čakste un pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics. Nākamajā sēdē 28. februārī ar ordeņa augstāko šķiru apbalvoja arī Latvijas pirmo Ministru prezidentu Kārli Ulmani un dzejnieku Raini. Kā vēstīja “Latvis”, sākumā gan bijis paredzēts apbalvot brīvības cīņu varoni ģenerāli Jāni Balodi. No apbalvotajiem ordeņa domē iegāja Jānis Čakste un Zigfrīds A. Meierovics, bet pēc viņa pāragrās un traģiskās nāves 1925. gada septembrī – Kārlis Ulmanis.
Vēlāk Rainis lepnā frakā ar skaisto ordeņa lenti pār krūtīm ieradies savas 60. dzimšanas dienas godināšanā Nacionālajā teātrī. Arī nākamajos gados augsto apbalvojumu saņēma ne viens vien redzams sociāldemokrāts – piemēram, Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš, arī Fridrihs Vesmanis (2. šķira), Marģers Skujenieks, Aspazija, Voldemārs Salnais (3. šķira), Ansis Buševics (4. šķira) un citi. Kā 1926. gada 21. novembrī indīgi atzīmēja “Latvis”, vairāki no viņiem “tūlīt 17. datumā samaksājuši pienācīgo summu ordeņa domes sekretariātā un 18. novembrī ieradušies ar ordeņiem kaklā un pie krūtīm svētku koncertā Nacionālajā operā un rautā pie Valsts prezidenta”.
Par to, ka arī sabiedrībai bija aktīva interese par jauno ordeni, liecināja lasītāju vēstules, ko saņēma lielās dienas avīzes. “Pie kā lai griežos, jo gribu saņemt šo ordeni par darbiem Tēvijas labā un par izciestām grūtībām Latvijas atbrīvošanas karā?” vaicāja kāds “Policijas Vēstneša” lasītājs. Vēlāk pieņemto Noteikumu trešais punkts gan paredzēja, ka “nevienam nav tiesību pašam lūgt, lai apbalvo”. Ierosinājumus apbalvošanai varēja iesniegt tikai Valsts prezidents, Ministru prezidents, ministri un ordeņa domes locekļi.
Jau 1925. gada maijā vizītes laikā Rīgā ar ordeņa augstāko šķiru apbalvoja Igaunijas valsts vecāko Juri Jāksonu un pirmo kaimiņvalsts vecāko Konstantīnu Petsu, ar otro šķiru – ārlietu ministru R. Pūstu un Igaunijas sūtni Latvijā J. Seljamu. Ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto saraksti bija pieejami regulārās publikācijās “Valdības Vēstnesī”. Redzams, ka viņu vidū bija gan valstu prezidenti, gan valdību vadītāji, gan sūtņi, gan militārpersonas utt. Dīvaina situācija radās, piešķirot ordeni Francijas prezidentam Aristidam Briānam – to nācās anulēt, jo augstā amatpersona ordeņus nepieņēma principā.
Kā rakstījusi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētniece Kristīne Ducmane, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoja arī visus karavīrus, kas bija brīvprātīgi iestājušies nacionālajā armijā līdz 1919. gada 17. martam un piedalījušies kaujās (ja vien tie nebija jau saņēmuši Lāčplēša Kara ordeni).
1925. gada jūnijā ordeņa “piespriešana” tika uz kādu laiku pārtraukta, jo dome vēl nebija saņēmusi līdzekļus tā nozīmes izgatavošanai. Taču jau augustā Ministru kabinets šim mērķim domei piešķīra 25 tūkstošus latu aizdevumu. “Latvijas Sargs”, par to vēstot, šķendējās: “Tā aiziet līdzekļi, bet izpostītiem apgabaliem – trūkst.”
