Bruno Kalniņš: ordenis – monarhistiskās iekārtas palieka 0
Pirmā civilordeņa statūtu projekts Saeimas darba kārtībā nokļuva 1924. gada 14. februārī. Vairākums Publisko tiesību komisijas deputātu tad jau bija secinājuši, ka Satversme dibināt civilordeni neaizliedz, “jo mums jau ir kara ordenis”. Un – ja reiz tas ir “savienojams ar demokrātisku valsts iekārtu, tad nav iemesla noraidīt civilordeni personām, kuras ir ziedojušas sevi citos, ne mazāk svarīgos darba laukos – tiklab saimnieciskos, tā politiskos vai kulturālos”. Tika norādīts, ka “ordeņi mums ir nepieciešami attiecībā uz ārzemēm, kas mums tādus izsniedz, un mēs paliekam parādā”.
Kreiso sociāldemokrātu pārstāvji kategoriski paziņoja, ka Saeimas sēdē balsos pret šāda ordeņa pieņemšanu.
“Vispirms ir pilnīgi skaidrs viens – ordenis ne tā nesējiem, ne valstij neko nedod un kā kurā katrā demokrātiskā valstī nav pielāgojams viņas demokrātiskai iekārtai,” savu pārliecību Saeimas sēdē pauda sociāldemokrāts Bruno Kalniņš. Pēc viņa domām, ordenis ir “paliekas no agrākās monarhistiskās valsts iekārtas”.
Strīdu laikā pret Triju Zvaigžņu ordeņa dibināšanu izskanēja arī arguments, ka “katram savs ordenis jānes krūtīs, nevis uz krūtīm”. “Tas ir pareizi un skaisti. Bet cilvēki visā visumā nav vēl tik tālu nonākuši, lai to izvestu dzīvē,” pauda LZS pārstāvis, toreizējais izglītības ministrs Paulis Gailītis. “Teorijā ir skaisti teikt, ka ordeņi jānēsā krūtīs, bet mēs redzam, ka tās pašas aprindas, kuras par šo uzstājas, nebūt neatteicas no ārējām nozīmēm, ar kurām tiek izcelti viņu nopelni un dedzība,” viņš teica, secinot, “ordenis neatnes ļaunumu un veicina cilvēces centību. Turklāt to nēsāt neviens nav piespiests.” Un, tā kā šim ordenim ir piecas šķiras, Latvijai vairāk civilordeņu nevajadzēšot.
