Triju pasauļu satikšanās 0
Tā ir kā triju vientuļu un noslēgtu pasauļu satikšanās mūsdienu Losandželosā. Vai arī varbūt to ir vairāk, un sastapušās tās varētu būt jebkurā vietā pasaulē. Galvenie varoņi savās ilgās ir apmaldījušies, kaut ko meklē, un tikai skatītāja iztēlei ir lemts saprast, vai šajos meklējumos izdosies ko atrast. Cilvēki, okeāns, sapņi, pilsēta un tās satiksme, skaņas, gaisma, pašreizējā dzīves telpa; trimda un pagātne… Viņi visi brīžam atrod un uzticas viens otram, brīžam zaudē un ir jau zaudējuši.
Filmas “Oki – okeāna vidū” stāsts ir it kā ārkārtīgi vienkāršs. Darbojošās personas – bijušais nekustamo īpašumu mākleris latvietis Robis (attēlo Andris Bulis), turīga japāniete Oki (Kaori Mamoi) un fotogrāfe amatiere amerikāniete Vilija (Hannah Levien), dažādu iemeslu vadīti, ir nokļuvuši Amerikas sapņu pilsētā Losandželosā. Viņi bēg no sevis, savas pagātnes un īsti nesaprot, ko vajadzētu mainīt, lai dzīvotu pilnvērtīgu dzīvi. Varoņi sapņo, iztēlojas un baidās. Ir vērts pieminēt, ka viņu dzīves pirms Losandželosas ir bijušas absolūti atšķirīgas – tā ir japāniska, austrumeiropeiska un amerikāniska dzīves uztvere. Taču jāteic, ka vislielākā ietekme ir tieši režisora Māra Martinsona Latvijai – filmas režijas plūdums tik ļoti atgādina latviešu poētisko kino – stāsts ir iesākts, līnija ir aizsākta vilkt… bet skatītājam pašam jārod risinājums gan pagātnei, gan tagadnei, gan nākotnei.
Filmai “Oki – okeāna vidū” īpašu vērtību piešķir mūzika, kas rada telpu gan varoņu meklējumiem, gan pašai filmai. Izcilais Amerikas Holivudas improvizācijas meistars Viljams Goldšteins ar brīvi izvēlētu trīs nošu palīdzību savij kopā gan Losandželosas saulrietus, gan varoņu brīžam tik bezjēdzīgās dzīves izmisumu, gan operatora Valda Celmiņa dziļi izjustos rakursus. Pats komponists, klātesot filmas pirmizrādē, par mūzikas rašanos uzsvēra – tā ir iztēle ārpus ierastajām robežām. Un tāda tā tiešām ir – filmas mūzika aizved vēl tālāk par režisora noteikto varoņu dzīves laiku, tālāk par Austrumu un Rietumu kultūras vienkāršu dalījumu, tālāk par galvenā varoņa nenoskārstajām ilgām pēc dzimtenes.
Tāpat kā filmas stāstā, tā arī tās tapšanas laikā reālajā dzīvē daudz ir bijis atvēlēts spēlēm ar nejaušību. Savulaik režisors Māris Martinsons satika filmas producenti Lindu Krūkli, un viņa radošajā darbā par ievērojamu atbalsta punktu kļuva Lietuva un abu dibinātā studija “Krukfilms”. Māris satika savu japāņu aktrisi Kaori Mamoi un kļuva par režisoru filmai “Amaya” ar Kaori galvenajā lomā. Tieši filmas uzņemšanas laikā izpildproducents Pauls Ķesteris stažējās Amerikā un satika daudzus, kuri bija gatavi palīdzēt, lai filma taptu. Tāpat nejaušība ir arī filmā izmantotās Kaori Mamoi un Viljama Goldšteina mājas Amerikā un atrastās trīs īstās notis filmēšanas laikā tapušajai mūzikai. Tikai vēlāk Latvijā, filmas montāžas laikā, latviešu komponists Rihards Zaļupe tik meistarīgi saskaņoja Goldšteina Amerikā radītās improvizācijas ar jau gatavo filmas plūdumu.
Paši autori pirms pirmizrādes teica, ka stāsts par filmas tapšanu ir kā sapnis ar likumsakarībām, kuras varēts īstenot, pateicoties daudzajiem atbalstītājiem un nelielajai uzņemšanas komandai. Filmas producenti uzsvēra, ka tā ir mazbudžeta filma, kura nebūtu varējusi tapt bez mūsdienu tehnikas un komunikācijas līdzekļu palīdzības. Ir gan jāsaka – skatoties filmu, tās mazais budžets nav atstājis “mazuma” garšu. Un par kompakto un acīmredzami profesionālo uzņemšanas periodu (2013. gada janvāra un marta dienas) filmas veidotājus varētu apskaust jebkurš, kuram nācies piedzīvot filmētāju radošās neveiksmes filmēšanas laikā. Arī filmas pirmizrāde bija tikai viens no vairākiem notikumiem – aprīļa sākumā iznāca gan Māra Martinsona tāda paša nosaukuma romāns, gan arī notika filmas komponista Viljama Goldšteina un aktrises Kaori Mamoi meistarklases, kurās interesentiem bija iespēja iepazīties ar filmu mūzikas un aktiermeistarības pasaules elpu.
Mūsdienās ikvienas pilnmetrāžas latviešu mākslas filmas pirmizrāde ir notikums. Un, ja ar kino valodas palīdzību gan japāņu aktrise, gan Holivudas komponists, gan arī citi filmas veidotāji un skatītāji atzīstas mīlestībā Latvijai un latviešu kino mākslai – ko vēl vairāk var vēlēties?
Vārds skatītājiem
Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “Samērā interesants rezultāts, ja mēģina izveidot filmu it kā ne no kā – “no trim notīm”. Interesantākās ir noskaņas, gaisotne, bet, kolīdz sižets kļūst skaidrāks, tas kļūst banālāks – īpaši nepārliecinošas un virspusējas ir brāļu attiecības. Uzteicama mūzika, operatora veikums.”
Ginta Riekstiņa, tirgo garšīgas kūkas un iet diskžokeja kursos: “Man filma patika, jo tā sākās un beidzās ar klavierspēli. Filmas sižets – kā lasot kriminālromānu.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
