– Vai mums ir labi skaņotāji? 0
G. O.: – Nav godīgi salīdzināt mūsu skaņotājus ar, piemēram, vācu skaņotājiem, jo diemžēl padomju laikā skaņotājiem šeit nebija labu iespēju gūt pietiekami labu izglītību. Vācijā ir pilnīgi cita izglītība, tradīcijas, arī ražošana koncentrējusies Vācijā – “Steinway” ir vācu instruments, arī “Yamaha” top Hamburgā. Mums gadās šausmīgi skaņotāji, patiesībā lielākoties, bet ir arī trīs četri cilvēki, kuri savam darbam pieiet ar lielu entuziasmu. Viņiem ir pieredze, viņi cenšas izbraukt uz ārzemēm, papildināties semināros, tādēļ, man šķiet, mums šī profesija attīstās. Viņiem varbūt nav tik lielu iespēju kā Vācijā, nav tik daudz labu instrumentu, tādēļ viņiem dažreiz ir grūti. Man tā ir ļoti smaga tēma. Bija periods dzīvē, kad es ar skaņotāju – tas bija īsts mākslinieks, burvis, cilvēks, kurš gandrīz no jebkura instrumenta var radīt lidojošu gulbi – reizēm kopā braucu uz nozīmīgākiem koncertiem, jo tad jutos drošāks par rezultātu.
Bet mums Latvijā pat svarīgāk par skaņotājiem ir kultūra, kuras dažreiz trūkst, iegādājoties jaunu instrumentu. Klavieres vajag audzināt, atvērt, tā ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma, gandrīz tāpat kā audzinot bērnu. Jebkuru, pat vislabāko instrumentu ir ļoti viegli nogalināt. Nepietiek, ja to atved un instruments stāv, pie tā varbūt reizi mēnesī atnāk skaņotājs. Tas ir šausmīgi. Pēc trim gadiem šāds instruments ir beigts. Ir koncertvietas, kuru administrācija to nesaprot, domā: mums ir izcils instruments, ko vēl vajag? Un arī daži mākslinieki to nedzird – izcils instruments ir nopirkts, ar to pietiek.
S. O.: – Jā, tas ir grūts jautājums. Mums ir daži entuziasti, taču meistarība atkarīga arī no materiālā aprīkojuma, ne tikai no meistarības, lai būtu visi materiāli, kas palīdz uzturēt instrumenta kvalitāti ilgus gadus…
A. O.: – Skaņotājiem ir amatnieku ģilde – tāpat kā viduslaikos. Viņiem ir diezgan daudz pieredzes ar vecajiem instrumentiem skolās un Mūzikas akadēmijā, bet diemžēl maz iespēju un līdzekļu, lai varētu apmeklēt profesionālu skaņotāju seminārus, kur būtu iespēja pastrādāt ar augstākā līmeņa flīģeļiem. Protams, pianīns “Rīga” ir pats pamats, bet skaistu mūzikas pili ar to vien uzcelt nevar. Vienīgā skaņotāju akadēmija, ko es zinu, ir “Yamaha”, bet tā ir Japānas kultūras ietekme, kur cilvēki savu specialitāti apgūst ļoti profesionāli.
– Visbeidzot: klavieres ir nemainīgi populārākais instruments, ko bērni izvēlas mūzikas skolā – man ir sajūta, ka vecākiem tas, iespējams, šķiet visvieglāk apgūstamais.
S. O.: – No vienas puses, var teikt, ka klavieres spēlēt ir ļoti vienkārši, bet labi spēlēt – ļoti grūti. Protams, klavieres ir universāls instruments, uz tām var nospēlēt jebko, pavadīt dziedāšanu, tas jau 200 gadu ir populārākais instruments. Jūs pat simfoniju varat uz klavierēm nospēlēt, protams, tas nebūs orķestris, bet kaut kas līdzīgs gan. Bet katrā specialitātē līdz profesionālam līmenim ceļš ir ļoti, ļoti garš. To var salīdzināt ar ārkārtīgi grūtu sporta veidu – sākums var šķist viegls, bet tālākais ceļš ir visai riskants, un neviens nevar neko garantēt. Taču mēs esam laimīgi, jo savā profesijā strādājam ar ģēnija darba rezultātu.
