– Vai var jautāt, kur ir jūsu mīļākā koncertvieta? 0
G. O.: – Tur, kur ir labs instruments, vēl svarīgāk, – laba akustika, kur publika maz klepo. Tā ir mana mīļākā vieta – nevis konkrēta koncertzāle, bet drīzāk tāda kā alegorija, ideālais stāvoklis – gribētos, lai ir tāda situācija, kur viss atkarīgs tikai no manis, bet tas diemžēl notiek ļoti reti. Lielākoties koncerta izdošanās atkarīga no gadalaika, no publikas, no kultūras, arī no gadījuma.
A. O.: – Man varbūt mīļākā zāle atkarīga arī no gadījuma, jo viena un tā pati programma vienā un tajā pašā zālē var skanēt ļoti atšķirīgi – mainās gan akustika, gan gaisa mitrums, temperatūra, publika uztver mūziku atšķirīgi – dažreiz pēc skaņdarba ir klusums, citreiz klausītāji ļoti grib aplaudēt, celties kājās. Ļoti dažādi, tādēļ viena un tā pati vieta var vienreiz patikt un otrreiz – nepatikt. Bet, ja runā par Dzintaru koncertzāli – tai ir tik sena vēsture, te muzicējuši tik ievērojami mūziķi, ka tajā vienmēr ir patīkami atgriezties. Varbūt iespaido arī tas, ka mums pirms diviem gadiem uz pirmo kopējo koncertu šajā zālē no Vācijas atveda ļoti, ļoti labus “Yamaha” firmas instrumentus un arī augstas klases skaņotāju. Tās bija liela bauda spēlēt. Arī šoreiz būs tāpat, un varbūt tādēļ man ar šo zāli saistās tik patīkamas sajūtas.
Bet ir arī citas zāles – piemēram, Berlīnes filharmonija, kas īpaša katram mūziķim. Kopā ar Georgiju otrā slavenajā vēsturiskajā Berlīnes koncertzālē “Berliner Konzerthaus” spēlējām divus Rahmaņinova skaņdarbus. Es cenšos izjust telpu, tās auru un, protams, pašu procesu – sajust vislabākās flīģeļa īpašības un izcelt tās, paslēpt negatīvās puses – tas ir līdzīgi kā iemācīt bērnu runāt. Jo klavieres ir instruments ar fantastisku diapazonu, bet pirms katra koncerta nepieciešams atvērt to dvēseli, iemācīt instrumentu runāt manā valodā, bet tā, lai to saprot visi klausītāji.
– Jūs pieminējāt “Yamaha” klavieres. Par klavierēm runājot, kā labākās lielākoties mēdz piesaukt “Steinway” firmas ražotās, līdzīgi kā Stradivari vijolēm…
G. O.: – Gan Stradivari, gan “Steinway” ir kā dzīva būtne. Var gadīties šausmīgs “Steinway”, un pārsvarā tā arī ir, viens no mūsdienu lielākajiem māksliniekiem – Mihails Pļetņovs – pilnībā atteicies spēlēt “Steinway” klavieres. Man personīgi patīk, ka par “Yamaha” flīģeļiem vienmēr var zināt, ko no tā gaidīt, un zini, ka rezultāts būs labvēlīgs. Tas ir prognozējamāks. “Steinway” instrumenti no dabas konstrukcijas dēļ ir sarežģītāki un neparedzamāki – dažreiz gadās ļoti labs, citreiz – ļoti slikts. Mēs esam ļoti pateicīgi “Yamaha” firmai, kura mums jau vairākkārt sagādājusi instrumentus, reizēm atvedusi tos uz koncertu pat no visai tālām zemēm. Ir bijuši gadījumi, ka atved citas firmas flīģeli – vairākus gadus pēc kārtas tieši to pašu, un ikreiz tas ir pavisam cits instruments. Nekad nevar paredzēt, kā uz klavierēm iedarbosies laikapstākļi. Kad mākslinieks – saku to pēc savas pieredzes – atbrauc uz svešu, lielu zāli, nav vērts mēģināt ilgāk par piecām minūtēm, jo atnāks publika, mainīsies gaisa mitrums, un tā būs jau pavisam cita zāle. Nav viena labākā instrumenta, tikai zīmoli, kuri pasaulē sevi pierādījuši, tāpēc arī par tiem vairāk runā.
– Ja tā padomā, patiešām – pianistam ir grūtāk nekā, piemēram, vijolniekam, kurš savu instrumentu var paņemt līdzi un skaidri zina, ko no tā kādos apstākļos gaidīt…
A. O.: – Te ļoti svarīga mūziķa attieksme. Man sākumā bija ļoti grūti, jo nekad nezini, kāda būs skatuve, kāds ir risks. Bet tad sapratu: tādi ir spēles noteikumi, ka man būs vienmēr jāspēlē kāds cits instruments, citā pilsētā, tādēļ es to uztveru kā izaicinājumu. Te var ļoti palīdzēt skaņotājs, kas ir brīnišķīga, maz novērtēta profesija, ir pat tādas nianses, kuras ne tikai klausītājs, bet arī izpildītājs nespēj novērtēt un saprast, tikai dzirdēt – jā, tagad skan labāk, dziedošāk, ir vieglāk spēlēt. Un tas ir atkarīgs tikai no meistara, skaņotāja. Tādēļ ļoti apbrīnoju šo profesiju.
