Izsmalcināto un vērtīgo trifeļu audzēšanai Latvijā – labas izredzes 1
Audzēt trifeles – šīs izsmalcinātās un vērtīgās sēnes – mākslīgi ir mēģināts jau izsenis, bet tikai apmēram pirms četrdesmit gadiem Francijā ieviesa kultivēšanas metodi, īpaši izvēlētos dārzos stādot ozolus, lazdas un citus kokus, kuri inficēti ar trifelēm.
– Šīs lauksaimniecības nozares veiksmīga attīstība dažādos pasaules reģionos ļauj ar optimismu vērtēt trifeļu audzēšanas perspektīvas arī Baltijā, – uzsver Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Lauksaimniecības fakultātes Agrobiotehnoloģijas institūta vadošā pētniece lauksaimniecības zinātņu doktore Antra Balode.
Trifeles ne bez pamata uzskata par karaliskām sēnēm. To garšas un smaržas buķete ir tik neparasta, ka nav salīdzināma ne ar vienu no mums zināmajiem aromātiem.Izcilāko trifeļu sugu cena mērāma vairākos tūkstošos eiro par kilogramu. Turklāt trifeles ir reti sastopamas, un pieprasījums pēc tām pasaulē joprojām pārsniedz piedāvājumu.
Lai meklētu atbildi uz virkni jautājumu, kas saistīti ar trifeļu audzēšanas iespējām Latvijā un Lietuvā, piemēram, par trifeļu micēlija attīstību veicinošiem apstākļiem, atbilstošākajām kokaugu sugām u.c., LLU zinātnieki sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti, Lietuvas Lauksaimniecības un Meža pētniecības centra Meža institūtu un Klaipēdas universitāti – jau pirms trīs gadiem sāka darbu pie zinātniskā projekta “Truffle”. Šo pētījumu veic par Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas finansējumu.
Pagājušajā vasarā – jūnijā – projekta ietvaros LLU izmēģinājumu laukā iestādītas simt lazdas un ozoli, daļa – atvesti no Francijas, citi – audzēti Latvijā, kuru saknes inficētas ar vasaras jeb Burgundijas trifeļu (Tuber aestivum) sporām. Dodamies apskatīt lauku. LLU pētniece, projekta vadītāja Antra Balode stāsta un rāda, ka pirms gada lazdu stādiņi bijuši vien aptuveni trīsdesmit centimetrus gari, bet šovasar, re, jau izauguši kupli krūmiņi. Tas liecina, ka Zemgales mālainajā augsnē tie ir labi iejutušies. Taču īstā vērtība slēpjas zem zemes, kur pie lazdas sakņu sistēmas lēnām attīstās trifeļu sēņotne.
Ar ko trifeļu audzēšanas process sākas? Ar to, ka vispirms iesēj ozolzīli vai riekstu, no tā aizaudzē mazu sējenīti, kura saknīties apstrādā ar trifeļu sporām. Tās vislabāk spēj pieņemt tieši jauni koki, veci – mazāk. Pēc tam gaida, vai notiks koka un trifeļu sporu simbioze un ap sakni izveidosies sēnes micēlija “cimdiņš” jeb apvalciņš. Zinātnieki šo simbiozi dēvē par mikorizu. Izplatītākie ir divi mikorizas veidi – arbuskulārā un ektomikorīiza, stāsta Antra Balode un rāda mēģenes, kurās ievietoti lazdu sakņu paraudziņi. Tie paredzēti laboratoriskai izmeklēšanai, lai pārliecinātos, vai lazdas sakne labi sadzīvo ar trifeles sporām. Bet zinātniece Antra jau ar aci prot noteikt – lūk, šajā mēģenē viss izskatās labi, bet otrā – koka un sēnes simbioze nav notikusi. Arī pētot sakņu galus mikroskopā, zinātnieki secinājuši, ka pagājušās ziemas kailsalā, kas augiem īpaši kaitē, trifeles pārziemojušas labi. Vērtīgais trifeles augļķermenis jeb bumbulis gan sāks veidoties vēl tikai pēc trīs līdz četriem gadiem, jo kociņam vispirms jāizveido pietiekami lielu stumbra diametru un spēcīgu sakņu sistēma – vismaz divdesmit piecus centimetru garumā. Taču koks nedrīkst augt pārāk strauji, jo tad sēnes micēlijs nespēs tikt līdzi strauji augošajai saknei un var pazust.
Antra Balode stāsta, ka trifeles veido simbiozi ne tikai ar lazdām, bet arī ar ozoliem, skābaržiem, arī ar priedēm un bērziem. Bet šīs sēnes micēlijs nesader kopā ar kļavām un valriekstiem. Noteicošais faktors, lai trifele spētu attīstīties – augsnei jābūt kaļķainai, neitrālai, tā nedrīkst būt skāba. Šādu augšņu Latvijā nemaz nav daudz, teic Antra Balode. Turklāt vietai, kurā audzē trifeles, jābūt saulainai.
Projekta “Truffle” ietvaros, sadarbojoties ar LLU zinātniekiem, trifeļu dārzi izveidoti arī vairākās zemnieku saimniecībās Kurzemē un Zemgalē. Šo saimniecību īpašnieki šīs vērtīgās sēnes izvēlējās audzēt uz ozolu saknēm, lai gan šie koki, kā zināms, aug daudz lēnāk par lazdām. Un tas nozīmē, ka arī trifeļu raža būs jāgaida ilgāk.
Arī savvaļā Latvijā, izrādās, var atrast trifeles. LLU zinātnieki drīz brauks tās meklēt uz Kurzemes mežiem. Tā puse kā galamērķis nav izvēlēts nejauši. Iepriekš veikta rūpīga šā reģiona klimatisko apstākļu un augšņu kartes izpēte. Pēc iegūtajiem rezultātiem secināts, ka no visiem Latvijas reģioniem trifeļu augšanai vislabvēlīgākie apstākļi ir tieši Kurzemē. Ārzemēs čakli palīgi trifeļu meklēšanā ir speciāli apmācīti suņi. Arī Latvijā izmēģināts rējējus trenēt šim nolūkam, bet ne visai sekmīgi – laikam mūsu mežos smaržu ir tik daudz, ka suņa deguns apjūk.
Pētījuma “Truffle” mērķis ir vispusīgi izpētīt, kādi augšanas apstākļi un metodes ir vispiemērotākās trifeļu audzēšanai Latvijā un Lietuvā, kā arī sniegt atbalstu lauksaimniekiem, kuri vēlas pievērsties šai pagaidām netradicionālajai zemkopības nozarei. Lai gūtu atbildes uz potenciālos trifeļu audzētājus interesējošiem jautājumiem, rūpīgi pastrādāt nākas LLU zinātniekiem. Viņi pēta, kā vislabāk izaudzēt stādus no Latvijas zīlēm un riekstiem, lai sējeņi nav jāimportē, maksājot par tiem bargu naudu. LLU pētnieku uzmanības centrā ir arī jautājumi – kā trifeles sporas vislabāk piesaistīt sējenim un kā visveiksmīgāk tikt galā ar nezālēm, kas pārņem lauku. Cita pētījuma sadaļa veltīta Latvijas un Lietuvas pierobežas mežu apsekošanai, lai noteiktu, vai tajos ir trifelēm labvēlīga vide, bet savvaļā atrasto vasaras trifeļu ģenētisko izpēti veic LLU Lauksaimniecības fakultātes Molekulāri ģenētisko pētījumu laboratorija Daces Smiltiņas vadībā.
Vairāku gadu laikā, kopš darbojas šis pētījums, LLU zinātnieki nonākuši pie secinājuma, ka mūsu valstī trifeles var audzēt droši – trifeļu sporas Latvijas klimatiskajos apstākļos labi iedzīvojas uz dažādiem kokiem – gan uz Latvijā audzētajām un no Francijas ievestajām lazdām un ozoliem, gan arī uz dižskābaržiem un skābaržiem. Tas nozīmē, ka trifeļu audzēšana mūsu valstī nākotnē var kļūt par veiksmīgas uzņēmējdarbības nišu. Tiesa, to, cik lielu ražu var iegūt no Latvijā audzētām trifelēm, zinātnieki uzzinās tikai pēc dažiem gadiem, kad ienāksies pirmās mūsu valstī mākslīgi audzētās trifeles. UZZIŅAI:
Trifeļu ģints latīniskais nosaukums ir Tuber, kas tulkojumā nozīmē bumbulis. Šīs sēnes, kā zināms, attīstās un aug zem zemes – augļķermeņi atrodas 5 līdz 30 cm, bet reizēm pat līdz viena metra dziļumam, piemēram, baltajai trifelei. Trifeles augļķermeņus var iegūt piecus līdz septiņus gadus no sēnes un koka saknes simbiozes brīža.
Eiropā pavisam sastopamas ap divdesmit trifeļu sugas. Par visvērtīgāko uzskata Tuber melanosporum – melnsporu trifeli, ko mēdz dēvēt arī par melno dimantu. Savvaļā tās aug Dienvidrietumu Eiropā, galvenokārt kopā ar ozolu, lazdu un vēl citiem kokaugiem. Bet populārākā un biežāk audzētā ir Tuber aestivum jeb vasaras trifele. Savvaļā tā izplatīta plašā areālā no Marokas dienvidiem līdz Zviedrijas (Gotlandes) ziemeļiem, sastopama uz ozola, dižskābarža, apses, lazdas, priedes un liepas saknēm.
Patlaban trifeles jau kultivē Francijā, Itālijā, Spānijā, Austrijā, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Ziemeļamerikā, Jaunzēlandē, Austrālijā, Ķīnā.
