“Ja taisām tiesu Krievijai, tad pēc pilnas programmas par to, kas ir bijis pēdējos simt gadus!” intervija ar vēsturnieku Gati Krūmiņu 91
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ja taisām tiesu Krievijai, tad pēc pilnas programmas par to, kas ir bijis pēdējos simt gadus! Ar šādu ierosinājumu vēsturnieks Gatis Krūmiņš nupat piedalījās Polijas un Latvijas valsts prezidentu rīkotajā diskusijā Rīgas pilī. Viņš bija pirmais, kurš ar arhīva dokumentiem ir pierādījis, ka padomju okupācijas gados no Latvijas un pārējām Baltijas valstīm PSRS daudz vairāk tika ņēmusi nekā devusi.
Ja taisām tiesu Krievijai, tad pēc pilnas programmas par to, kas ir bijis pēdējos simt gadus! Ar šādu ierosinājumu vēsturnieks Gatis Krūmiņš nupat piedalījās Polijas un Latvijas valsts prezidentu rīkotajā diskusijā Rīgas pilī. Viņš bija pirmais, kurš ar arhīva dokumentiem ir pierādījis, ka padomju okupācijas gados no Latvijas un pārējām Baltijas valstīm PSRS daudz vairāk tika ņēmusi nekā devusi.
Sagadījās, ka ar Gati Krūmiņu tiekos dienā, kad rīta pusē viņš piedalījies Valsts prezidenta Egila Levita un Polijas prezidenta Andžeja Dudas diskusijā par valstu sadarbību, kur tika apspriests arī mūsu prezidenta ierosinājums veidot starptautisku tribunālu Ukrainā izdarīto Krievijas noziegumu tiesāšanai. Manā jautājumu sarakstā viens ir arī par tribunālu.
Saruna notiek vēsturnieka mājā Lēdurgā, uz kuru drošāk nokļūt ar “Waze” lietotnes palīdzību. Senču lauku sēta, ko atguvis 90. gados bēdīgā stāvoklī, atjaunota paša spēkiem, no pamatiem apgūstot arī kokamatnieka prasmes. Saimnieks sagaida ar sniega lāpstu rokā, jo tikko iztīrījis celiņus.
Kāpēc esi šeit, Lēdurgā, nevis, piemēram, Rīgā, kur dzīve tik darbīgam vēsturniekam būtu piemērotāka?
Racionāla skaidrojuma nav. Esmu dzimis rīdzinieks, uzaudzis piecstāvīgā paneļu mājā Purvciemā, mācījies Rīgas 84. skolā, kur bija jāpriecājas par dienu, kad pēc skolas tevi nepiesit krievi, viņu tur bija septiņdesmit pieci procenti. Tāda izdzīvošanas skola.
Šo māju padomju laikā vecvecākiem atņēma, bet vecātēva māsu, kas izvairījās no 1949. gada deportācijas un paslēpās mežā, tur arī nošāva. Viņas pus-audzi meitu ievainoja un uz ilgu laiku aizsūtīja uz nometni Sibīrijā.
Vai tev ģimenē par to stāstīja?
Es biju uzaudzināts par antikomunistu. Pēc pirmās vecāku sapulces mamma pateica, kurus no klases nedrīkst aicināt uz mājām: vienam tēvs bija milicis, citam – drošības darbinieks vai kompartijas vadītājs. Man bija noteikts, par ko drīkst vai nedrīkst runāt. Viņa kādu laiku bija īrējusi istabu pie Gunāra Astras sievas un labi saprata, kādas var būt sekas.
Kad parādījās iespēja dabūt zemi, bet īpašumus vēl atpakaļ nedeva, staigājot pa mežiem, netālu no Lēdurgas atradu mājvietu purva vidū. Man bija seš-padsmit gadu, un biju pārliecināts, ka mums to zemi vajag, tāpēc aizvilku mammu uz ciema padomi, bet darbiniece skatījās uz mums kā nedaudz trakiem. Pieņēmu milzīgu kompromisu nākt uz šo māju, kur tāpat nebija ne kārtīga ceļa, ne elektrības, jumti cauri. Līdzās studijām sāku pamazām atjaunot, iesākumā pat naglu nepratu iedzīt sienā, taču koka darbi ļoti patika. Izjaucu pāris guļbūves, gāju uz Brīvdabas muzeju skatīties, kā tās būvētas – ja kaut kas interesē, vari apgūt arī pats.
Vai praktiskie darbi neatņem laiku pētniecībai?
Nevari jau visu laiku rakstīt. Kamēr cērt vai zāģē mežā, domā par savām lietām. Tas ir dzīvesveids. Pie manis ciemojas gan vecāki, gan nedēļas nogalēs un brīvdienās – bērni. Viņiem patīk šīs vietas plašums! Meita mācās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā, sākuši līdzi braukt draugi. Savus puikas ņemu līdzi uz mežu, sagāžu kokus, kurinām uguni. Mani bērni zina, kas ir cirvis un kā ar to strādāt. Viņiem jāsaprot, kā pasaule būvēta un kāda ir reālā dzīve.
Joprojām veltu laiku arī mūzikai – spēlēju klavieres, komponēju.
Kur var dzirdēt tavu mūziku?
Ziemassvētkos vietējie taisa labdarības koncertus, uzspēlēju draugiem, Vid-zemes Augstskolas studenti katru gadu Valmierā rīko koncertus, kur atskaņoju savas kompozīcijas. Kad uz Ziemassvētkiem atbrauc tēvs, viņš spēlē klavieres, es – trompeti, un pēc tam dzeram viskiju. Savulaik viņš bija trompetists – džeza zvaigzne Aivars Krūmiņš. Gāju viņa pēdās un Mediņa skolā [Jāzepa Mediņa mūzikas skolā] mācījos trompeti, izstudēju Mūzikas akadēmijā, tomēr jutu, ka instruments nepadodas tik labi kā tēvam, tāpēc pārgāju uz vēstures studijām.
Sievām Lēdurgas lauku idille bijusi par grūtu?
Abas bija pārliecinātas pilsētas meitenes. Lai te patiktu, jākļūst daļai no šīs vietas, ja tas īsti nav pie sirds…
Ar ko nodarbojies, kopš neesi vairs Vidzemes Augstskolas rektors?
Saikni ar augstskolu uzturu kā padomes loceklis. Esmu vadošais pētnieks lielā projektā, kur kopā ar vēl trīs valstu augstskolām – Viļņas un Tartu universitāti, Bergenas ekonomikas skolu Norvēģijā – rēķinām Baltijas valstu iekšzemes kopproduktu par pēdējiem simt gadiem. Darbs ir pusē, jāpabeidz nākamā gada maijā.
Esmu apsolījis uzrakstīt pāris grāmatas, bet mans sapnis ir uzrakstīt vienam pašam grāmatu par vēsturi, ekonomiku un mākslām.
Šī ir laba vieta intelektuālam darbam?
Divas trīs dienas nedēļā esmu Rīgā, pārējā laikā strādāju šeit, jo interneta pieslēgums ir labs. Ziemā, kad esmu nosēdējies pie datora, metu mieru, pieleju zāģim bāciņu ar benzīnu un eju mežā – tā ir mana trenažieru zāle. Kā lauku cilvēkam man vajag taustāmu rezultātu. Turklāt tas ir labs kontrasts – pēc tam, kad esmu ticies ar prezidentiem vai trijās svešvalodās uzstājies ar lekcijām, atgriežos šeit, velku kājās garos zābakus un tīru sniegu vai brienu uz mežu.
Vai televīzijas raidījumā “Tas notika šeit”, kas būs veltīts Lēdurgai, tev trāpījās kāds atklājums?
Šosezon piedalīšos tikai Bebrenes raidījumā, kur tiešām gadījās ļoti interesants atradums.
Kādi ir raidījuma ieguvumi?
Mans pēdējo gadu atklājums ir, cik interesanta var būt mazo vietu vēsture! Taču šajos meklējumos nedrīkst būt steiga. Kā tas notiek raidījuma filmēšanā – aizbraucam, kaut ko atrodam, bet trīs dienu ir par maz, lai stāstu pabeigtu. Gribētos, ka par katru sēriju būtu dots laiks un nauda, kad mēnesi varētu sēdēt arhīvā, veikt reālu izpēti un parādīt – re, kur raidījums un te ir zinātniskā puse, ko nododam novadpētniecības muzejam. Tad būtu sajūta, ka darbs ir padarīts.
Protams, ka reizēm dabūjam pa mici – zvana cilvēki un saka, ka kaut kas nav precīzi un bija citādi. Atsaucas arī cilvēki, kuriem saglabājušies fotoattēli. Tā notika ar nodegušo Rundāles mežamuižu, ko nosauca par Lāčiem. Pēc raidījuma uz oficiālo augstskolas numuru piezvanīja kundze no Cēsīm un teica, ka viņai saglabāts fotoalbums ar muižas attēliem. Bildes bija labas kvalitātes, un viņa varēja pastāstīt, kas uz tām redzams. Bieži vien novadpētniecības muzejā vai bibliotēkā nav fotogrāfiju par Latvijas 20.–30. gadu vēsturi, un piecdesmit okupācijas gadi ir spējuši daudz ko izdzēst no mūsu vēsturiskās atmiņas.
Ar raidījumu palīdzam radīt lepnumu, veidot lokālās identitātes un piederības sajūtu savai dzīvesvietai, kā arī mudinām noticēt, ka viņi paši var veikt pētījumus. Jūtams, ka cilvēkiem pieaug interese par vietu, kur viņi dzīvo. Un tas ir labi! Lokālā identitāte nekonfliktē ar Latvijas un Eiropas piederības sajūtu.
Man šīs identitātes dažādās situācijās palīdz. Kad devos uz ASV, lai kā Vidzemes Augstskolas rektors tiktos ar Stenforda universitātes vadību, domāju, ar ko uzsākt sarunu. Sāku no Eiropas perspektīvas, ka mums ir programmas par daudziem miljardiem, un tad turpināju, ko augstākās izglītības jomā darām Latvijā un savā mazajā augstskolā Valmierā. Pats varu būt unikāls caur lokālo identitāti kā lēdurdzietis, kas dzīvo mežā, pats gādā malku un daudz ko dara savām rokām.
Ko teiksi par Skrīveru pieredzi, kad Aizkraukles novada domē ierosināja svītrot Andreja Upīša vārdu no ielas, skolas un bibliotēkas nosaukuma, bet vietējie ļaudis bija pret? Kā kompromisu viņi nolēma sarīkot konferenci un iedzīvotāju aptauju.
Problēma ir tā, ka nemākam runāt par nepatīkamām lietām. Cik ilga bija ņemšanās ar čekas maisiem, un beigās, kad puse bija apmiruši un viņiem vairs nebija iespēja par sevi pastāstīt, tos attaisīja.
Skrīverus zinu, jo tur ir dzimis tēvs un vasarās braucu ciemos pie omes. Konference varētu būt risinājums, lai novērtētu, kas A. Upītī ir labs un slikts. Ja atstāj viņa vārdu skolai un bibliotēkai, jāakcentē, ka tas ir literāts A. Upīts, ar kritisku paskaidrojošo informāciju, ka sadarbojies ar okupācijas varu.
Tagad spējam izvērtēt arī Kārli Ulmani, kurš nav tikai labs vai slikts. Tikko biju uz Dailes teātra izrādi “Kur pazuda valsts”, kas ir drosmīgi un labi iestudēta, atklājot tā laika pretrunas un mūsdienu sajūtas.
Ko darīt ar Rīgas ielu nosaukumiem, kuriem doti krievu literātu vārdi?
Citi saka – ko tad mums sliktu izdarījis Puškins vai Ļermontovs? Ja pozicionējam sevi kā daļu no Eiropas, krievu literātu proporcija šeit ir par lielu. Tas ir maigās varas paņēmiens, kas rada iespaidu, ka esam daļa no krievu kultūras, tāpēc jebkuram iebraucējam, kurš skatās Rīgas karti un redz tik daudz ielu ar krievu uzvārdiem, par Latviju rodas nepareizs priekšstats. Šos visus nost!
Kā vēsture būtu jāmāca skolā? Nesen Izglītības un zinātnes ministrijas ekspertu padomes sanāksmē asā diskusijā par diviem Latvijas vēstures mācīšanas dokumentiem – standartiem un mācību programmu, kas vēl tikai top, – apsprieda arī to, vai Latvijas vēsture jāmāca kā atsevišķs priekšmets vai Eiropas vēstures daļa.
Latvijas vēsture ir jāparāda kā daļa no Eiropas un pārējās pasaules vēstures, to nevar atraut. Saprotu bažas, ka ar tik daudz informācijas Latvijai vairs neatliks laika.
Vēsture tāpat kā citas lietas, ko māca skolā, nav abstrakta. To var mācīt, arī pietuvinot dzīvesvietai, lai apzinātos, ka tavas ģimenes un dzīvesvietas vēsture ir daļa no valsts vēstures. Viesstundās, ko rīkojam vidusskolēniem, lieku zvanīt saviem vecvecākiem un noskaidrot personības, kas viņiem Latvijas vēsturē bijušas svarīgas, vai periodikā sameklēt ziņas par savu ģimeni. Liela daļa atrod interesantas lietas, ko nav zinājuši! Tādā veidā arī veidojas konteksts. Tas ir mans koncepts, kā būtu jāmāca vēsture.
Vai skolu reforma palīdzēs?
Simtprocentīgi piekrītu, ka vēstures mācībā bija vajadzīgas pārmaiņas, jo augstskolā, kur stāstu par vēsturi, studenti saka – ja viņiem tā būtu mācīta, justos daudz laimīgāki.
Lielākā problēma un izšķirošais jautājums ir skolotāja personība. Kā mēdz teikt – kadri izšķir visu. Varam taisīt nezin kādus plānus un kompetenču izglītību, bet, ja personālam nav vēlmes un motivācijas mainīt lietas, iet un darīt, nekas daudz nevar mainīties. Skolās ir jāpiesaista radoši domājoši cilvēki un viņiem jāļauj izpausties.
Izklausās lieliski, bet kā to izdarīt? Ar naudu?
Nauda diezgan daudz ko atrisina, ko redzam ar Somijas ar piemēru, kas izglītībā ļoti daudz investēja, un viņu vidējās izglītības sistēma skaitās viena no labākajām pasaulē. Valstij tas atmaksājas, jo izglītotākiem cilvēkiem ir plašākas intereses, veselīgāks dzīvesveids, viņi mazāk slimo utt., tā tiek veidota izglītotāka un veselīgāka sabiedrība.
Nevaru saprast, kāpēc valsts spēj aizņemties miljardus, lai krīzes laikā palīdzētu iedzīvotājiem, kas ir pareizi, bet nevar aizņemties arī izglītības sistēmai un zinātnei ar konkrētiem plāniem un uzdevumiem.
Vai pietrūkst drosmes?
Pietrūkst drosmes un ilgtermiņa domāšanas kultūras, kas mūsu politikā vispār nepastāv.
Kā vērtē 14. Saeimu?
Redzot, kas notiek Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijas sēdēs, kā lai korekti pasaka… nekādu uzlabojumu neredzu. Drīzāk cilvēkus, kas ir augstās domās par sevi, bet izpratne un interese par nozari ir zema.
Vai tiešām Anda Čakša bija labākā kandidatūra nozares ministrei?
Laba administratore, bet, vai viņai ir vīzija, redzējums par nozari kopumā, man tāds iespaids nerodas.
Pats varētu būt labs izglītības ministrs. Vai ietu, ja aicinātu?
Varbūt skanēs augstprātīgi, bet politiskajai videi esmu pārlieku patstāvīgi un alternatīvi domājošs.
Notiek augstskolu apvienošanas process. Kā to vērtē?
Tā ir milzīga kļūda! Citur Eiropā ir sākuši saprast, ka šis modelis nav tik efektīvs, un atgriežas pie tā, ka ļauj būt mazam vai lielam, ja vien spēj pierādīt, ka var strādāt. Bet pie mums politiķi un daļa ierēdņu pārņemti ar ideju, ka Latvijā ir pārāk daudz augstskolu. Ja nākamajos desmit gados attīstībā paredzam lejupslīdi, tad piekrītu – uz visu valsti vajag vienu augstskolu. Taču visos ilgtermiņa plānos ir ierakstīts, kā mēs attīstīsimies, investēsim zinātnē, būs zināšanu sabiedrība utt. Kā to izdarīt, ja nebūs augstskolu?
Liepājā pēc apvienošanas būs tikai sliktāk. Ja naudu, ko sola par apvienošanu, iedotu Liepājas Universitātei ar konkrētu uzdevumu, rezultāts būtu daudz labāks. Daugavpils un Rēzeknes universitātēs vajag investēt – lai valsts aizņemas kaut vai simt miljonus, investē un izveido divas spēcīgas augstākās izglītības institūcijas, kas būtu reāls pienesums reģionam, kur uzaicinātu ārvalstu mācībspēkus, sāktu braukt studenti no ārzemēm u. c.
Šogad Latvijas Tautas frontei svinam 35 gadus – atmodas laikā visas trīs Baltijas valstis bijām uz līdzīgas starta līnijas, bet, jo tālāk, jo vairāk paliekam pakaļpusē igauņiem un lietuviešiem, ko parāda mūsu par 20–25% mazākais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju, par to izteicies arī Valsts prezidents, tēlaini sakot, ka Latvijai ir vājākais automašīnas motors. Vai tev ir skaidrojums – kāpēc?
Deviņdesmitajos gados Latvijas lielāks atpakaļkritums bija saprotams, jo mūsu rūpniecība bija vairāk integrēta padomju rūpniecībā un padomju militārajā kompleksā nekā Igaunijas un Lietuvas. Igauņi 1992. gadā uztaisīja vēlēšanas, mēs – tikai 1993. gadā, tāpēc gadu ilgāk iesprūdām ar reformām. Igauņi vairāk kratījās vaļā no vecās padomju nomenklatūras. Levits iedeva savas piezīmes par 1990. gada 4. maija deklarāciju, kurai viņš bija viens no galvenajiem autoriem, ar tekstu – ja vēlēšanās uzvaram, valdībā neņemt nevienu komunistu. Ja tā izdarītu, tad, skatoties Igaunijas scenāriju, vairāk būtu atnākuši no malas tādi cilvēki kā Einars Repše, kam uzticēja Latvijas Banku. Daudzos jautājumos padomju bagāža nenāca par labu.
To atceros arī no laika, kad sāku darboties Lēdurgas mājā. Pāris cilvēku, kas bija mācījušies arodskolā un strādājuši kolhozā, man teica, ka vecā māja un kūts jānojauc un vietā jābūvē no gāzbetona, kas ir labs un viegls materiāls. Es gribēju saglabāt veco māju, tāpēc ņēmu kokus no sava meža un ēkas atjaunoju pēc sava prāta.
Vai problēmas augstskolu izglītībā, zinātnē varētu būt viens no atpalicības iemesliem?
Ja mēs būtu pirms 10–15 gadiem jau sākuši ieguldīt augstākajā izglītībā un zinātnes attīstībā tikpat daudz, cik Igaunija un Lietuva, mums būtu vesela paaudze ar citu izglītību. Tā ir ilgtermiņa investīcija, kas atmaksājas pēc gadiem. Austrija tā sāka ieguldīt 90. gadu otrajā pusē, un tagad redzam, ka slēpošanas bizness viņiem nav galvenais bizness, jo tur ir sabūvēti tādi inovāciju centri! Jārada bāze, ko pie mums negrib darīt. Jaunās valdības plāni rāda, ka šogad šajās jomās piemetīs klāt labi ja inflācijas tiesu.
Ja pašiem naudas nepietiek, bet mērķi ir ambiciozi un valstij svarīgi, man būtu divi scenāriji: es aizņemtos naudu, kā arī motivētu un atbalstītu tos, kuri to spēj atnest no malas. Kāpēc tad rakstām tos plānus? Citi saka – tikai struktūrfondu apguvei. Nu tādi būtu jātur pa gabalu no valsts darba! Tāpēc reizēm rokas nolaižas, jo redzi neieinteresētību.
Rīgas pilī biji uzaicināts uz Latvijas un Polijas prezidentu diskusiju, kur izskanēja arī Egila Levita ierosinājums par tribunālu Krievijas noziegumiem Ukrainā. Vai Putinu un Krieviju vispār uztrauc, ka te kāds spriež par tribunālu?
Tas ir vajadzīgs mums pašiem, lai saprastu un uzdrošinātos. Latvijas zaudējumus padomju okupācijas laikā jau vairākus gadus rēķina komisija, bet no mūsu politiķiem esmu dzirdējis – nu nevajag tos krievus kaitināt! Kad taisīja armijas parādi Daugavpilī, teica tāpat, ka kaitinot krievus.
Bailīgi un samiernieciski, bet bailēm ir liels spēks.
Ja ukraiņi būtu baidījušies, tur viss būtu beidzies trijās dienās, bet viņi uzdrīkstējās pretoties, par ko krievi bija pārsteigti.
Nesen ar lekciju biju Portugālē, kur runājām arī par karu Ukrainā. Diskusijas beigās kāds pajautāja, vai tad ukraiņi nevar atdot savas ostas Krievijai un pasludināt neitralitāti, tad mums visiem būtu labāk, jo nebūtu dārgā degviela un elektrība. Pavaicāju, vai viņi atdotu savu ostas pilsētu. Nē, tas ir citādi! Nav citādi, jo arī Ukraina ir neatkarīga valsts. Pēdējā pusgada laikā daudzās Eiropas valstīs esmu dzirdējis diezgan bieži – ai, to Krimu viņi varēja atdot. Austrumvācijā dominējoši lielākā daļa neatbalsta “Leoparda” tanku nosūtīšanu Ukrainai. Tomēr ārēji Eiropas Savienībā, kas ir pārsteigums arī mums pašiem, esam ļoti vienoti.
Esam nonākuši līdz tavam ierosinājumam par tribunālu Krievijai.
Mans tēlainais salīdzinājums, kuru minēju diskusijā: sanāk, ka šobrīd gribam tiesāt sērijveida slepkavu, bet tikai par pēdējo nogalināto, taču zemē guļ vēl daudz līķu, tomēr mēs – tikai par pēdējo. Ja taisām tiesu, tad pēc pilnas programmas par to, kas Ukrainā ir noticis pēdējos simt gados, Baltijas valstīs un Polijā – kopš Otrā pasaules kara, un pēc vienotas metodikas Krievijas nodarītais jāpārnes naudas izteiksmē. Ja to izdarīsim, kam piekrita arī Levits, pat ja nedabūsim kompensāciju, bet parādīsim zaudējumus publiski ar pierādījumiem, tas uzmanību pievērsīs daudz vairāk.
Mums vajag parādīt pārējai pasaulei, ka karš Ukrainā nav nejaušība. Mēs visu laiku runājām, ka Krievija ir apdraudējums, bet Angela Merkele būvē gāzesvadus un vācieši kušina, ka viss būs labi, pirks lēto gāzi un ko jūs tur vispār zināt! Tagad visi ir sapratuši, kāda ir Krievija.
Krievijas kara noziegumiem jāpieliek klāt vēsturiskās lietas, kuru saknes stiepjas 19. un 20. gadsimta imperiālismā, kad lielās nācijas uzmetās citiem par kaklakungiem un padarīja par kalpiem. Līdzīgi kā tagad Krievija, tā pirms 150 gadiem domāja visas lielās Eiropas valstis – Anglija, Francija, Vācija. Pārfrā-zējot Džordža Orvela ideju “Dzīvnieku fermā” – visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet citi vienlīdzīgāki. Eiropas civilizācija īpaši pēc Otrā pasaules kara cenšas iet citu ceļu, sadarbojoties un ievērojot visu tiesības, bet Krievijas impērija transformējās Padomju Savienībā, kur tāpat saglabājās krieviskā dominance, tikai slēptākā veidā. Krievi uzskatīja, ka viņi kā politiska nācija noteiks, ko pārējiem darīt.
Tas ir iesakņojies visā tautā, tāpēc šis nav tikai Putina, bet visu krievu karš, ko tagad esam sapratuši labāk nekā pirms gada, kad daudzi cerēja, ka krievi nostāsies pret, bet redzam, ka ne. Krieviem tāpat kā vāciešiem pēc Otrā pasaules kara ir jāiziet cauri sakāvei, pazemojumam, kauna un vainas sajūtai, lai saprastu, ka tas, ko viņi ir darījuši, nav pareizi.
Krieviem jāzaudē ar pazemojumu?
Krievijā izmaiņas var panākt, kad notiek sabrukums. Armija tiek sakauta, un krievi kā slikti futbola līdzjutēji, kad zaudē, paši trenc projām savu treneri un komandu! Tas ir brīdis, kad var mainīt situāciju. Ilgtermiņā esmu optimists un domāju, ka viņi var nākt pie prāta, protams, caur smagām transformācijām. Vāciešu piemērs rāda, ka to var pārvarēt.
Gatis Krūmiņš
vēsturnieks
Dzimis 1973. gadā.
Studējis mūziku Latvijas Mūzikas akadēmijā un Luksemburgas konservatorijā.
Latvijas Universitātē ieguvis humanitāro zinātņu maģistra grādu un doktora grādu Latvijas vēsturē.
No 2013. līdz 2022. gadam – Vidzemes Augstskolas rektors.
Kopš 2022. gada marta Vidzemes Augstskolas Padomes loceklis.
Grāmatu “Deviņu vīru spēks” (2016); “Latvijas tautsaimniecības vēsture” (2017); “Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji” (2020); “Kā neapmaldīties nākotnē” (2021) sastādītājs un līdzautors. Daudzu zinātnisku pētījumu vadītājs un populārzinātnisku rakstu autors.
No 2018. gada raidījuma “Tas notika šeit” vēsturnieks.
Apbalvojumi: Atzinības krusts (2020); LZA Baloža balva par ieguldījumu tautsaimniecības pētījumos (2019); LZA Cicerona balva (2018); LDDK balva “Tautsaimniecības vēstnieks” (2018).
Tēvs meitai un diviem dēliem.
Sagadījās, ka ar Gati Krūmiņu tiekos dienā, kad rīta pusē viņš piedalījies Valsts prezidenta Egila Levita un Polijas prezidenta Andžeja Dudas diskusijā par valstu sadarbību, kur tika apspriests arī mūsu prezidenta ierosinājums veidot starptautisku tribunālu Ukrainā izdarīto Krievijas noziegumu tiesāšanai. Manā jautājumu sarakstā viens ir arī par tribunālu.
