Jānis Pujats: Vēlreiz par Baznīcas un VDK attiecībām 0
Autors: Jānis Pujats
Pētījot minētās attiecības, ir svarīgi atšķirt, vai priesteris darbojās tikai savā vārdā vai Baznīcas kā organizācijas vārdā. Tie priesteri, kas oficiāli nebija iesaistīti kādā Baznīcas vadošā postenī, vieglāk varēja izvairīties arī no kontakta ar VDK darbiniekiem. Bet tiem, kas oficiāli vadīja Baznīcu, bija bieži vien nepieciešams kontaktēties ar valsts pārvaldes struktūrām, ieskaitot arī VDK. Un tā bija abpusēja kompromisu māksla jeb savu interešu aizstāvēšana. Kas šos faktorus neņem vērā, tiem vajadzētu nodarboties ar ko citu, nevis ar čekas maisu pētīšanu.
Šā gada 22. janvārī “Latvijas Avīzē” Linards Muciņa kungs starp citu rakstīja, ka kardināls Pujats “ir arhīva aģents. Tagad daudzkārt sastopamies ar aģentu izlocīšanos, viņi melo!”.
Es nezinu, ko Muciņa kungs darīja padomju varas gados, bet es esmu vecs padomju laika pagrīdnieks, kas pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Latgalē nelegāli noorganizēja reliģisko grāmatu un brošūru kopēšanu un sekmīgu izplatīšanu (tūkstošiem eksemplāru!).
Turklāt padomju laikā bija ļoti svarīgi, lai Baznīcai būtu uzticīgi bīskapi. Katoļu baznīcā bīskapus izvēlās Vatikāns, tāpēc pāvestam bija nepieciešama objektīva informācija par stāvokli Latvijas Baznīcā.
1975. gadā Romā svinēja kristiānisma mazo Jubilejas gadu. Bija paredzēta garīdznieku delegācija arī no Latvijas katoļu baznīcas. Valsts izveidotā Reliģijas lietu padome izvēlējās sūtīt “stukaču” komandu no garīdznieku vidus. Bet bīskaps Vaivods sūtīja mani ar uzdevumu slepeni informēt Vatikānu par stāvokli Latvijas Baznīcā un it sevišķi: kurš no pretendentiem nekādā ziņā nedrīkstētu būt par katoļu baznīcas vadītāju Latvijā. Tātad mana nelegālā darbība paplašinājās ar jaunu svarīgu uzdevumu. Kad ierados Reliģijas lietu padomē, lai saņemtu atļauju braucienam uz Romu, viņi zināja, ka esmu ciets rieksts un viņiem nav pamata man piesieties. Un tomēr sekretārs nolika man priekšā baltu lapu, lai es parakstos. Man šķiet, viņiem bija bažas, ka es, aizbraucis uz ārzemēm, tur arī palikšu kā bēglis. Tāpēc viņiem šī lapa vajadzīga, lai mani varētu kompromitēt. Bet man tāda nolūka nebija un es balto lapu parakstīju, lai viņi neizjauktu man bīskapa uzticēto vizīti Vatikānā.
Romā, vēlā vakara stundā, kad “stukači” viesnīcā plītēja, Vatikāna radio diktors Kučinskis savā mašīnā aizveda mani pie Vatikāna valsts sekretāra Casaroli, kurš, iepriekš brīdināts, jau mani gaidīja. Tā es atkal savu pagrīdnieka misiju sekmīgi izpildīju.
Laiks gāja uz priekšu, un Padomju Savienības ierēdņi neiedrošinājās bloķēt Vatikāna koncila lēmumus un līdz ar to pavērās iespēja oficiāli iespiest koncila paredzētās reliģiskās grāmatas, kas nepieciešamas arī tautai. Tāpēc nebija vajadzības turpmāk nelegāli kopēt grāmatas.
Manis konstruētā, ar roku griežamā ofsetmašīna, izjaukta pa detaļām, jau gulēja kaut kur Mēmeles niedrājos, kad 1984. gadā VDK ģenerālis Boriss Pugo izsauca mani uz tikšanos. Viņi bija divatā, lai būtu vervēšanas liecinieks. Ģenerālis nolika uz galda mūsu nelegāli ražoto, latgaliešiem veltīto lūgšanu grāmatu “Teicit Kungu” un jautāja: “No kurienes tā?” Es viņam arī atbildēju ar jautājumu: “Vai esat pārliecināti, ka tā nav no Lietuvas?” (Mēs šīm grāmatām pirkām Lietuvā ražotu rakstāmpapīru, jo tas bija par dažiem milimetriem platāks.)
Ģenerālis saprata, ka nekas nesanāks, un bija jau Gorbačova laiks. Viņš padeva man roku, un mēs šķīrāmies. Taču pēc viņa pieprasījuma bīskaps bija spiests mani atlaist no darba kūrijā.
Pabeidzot šo rakstu, vēl gribas teikt: A. god. Muciņa kungs, man nav vajadzības nedz “melot”, nedz “izlocīties” jūsu priekšā, kā jūs sakāt. Tieši otrādi: drīzāk gan jums piestāvētu ar cieņu palocīties visu to cilvēku priekšā, kuri, riskēdami ar savu brīvību, gadiem ilgi ir strādājuši pagrīdes darbu bez atlīdzības citu cilvēku labā.
