Rolands Repša: Misāne ir kļuvusi par maiņas monētu Dānijas un DĀR savstarpējās attiecībās 11
Kristīnes Misānes lieta šobrīd no tīri juridiskas un tiesiskas ir kļuvusi gan par ārpolitisku, gan arī par nopietnu Latvijas iekšpolitisko problēmu.
Tiem, kas strikti pastāv uz tiesiskuma principiem un uzskata, ka diskusijai nebūtu jāiziet ārpus juridiskajiem rāmjiem, tomēr būtu sev jāuzdod jautājums – vai Dānijas prokuratūra un tiesa būtu izdevusi Misāni sodīšanai Dienvidāfrikas Republikai, ja viņa būtu Dānijas pilsone? Mana pārliecība ir, ka nē, nebūtu izdevusi.
Dānijas prokurora konstatējums, ka Misānei, ieslodzītai DĀR cietuma kamerā, būtu nodrošināti 4,4 m2 privātās telpas, kas bija par pamatojumu, ka izdot drīkst, tikpat labi var kalpot par argumentu neizdošanai sakarā ar necilvēcīgiem apstākļiem DĀR cietumos.
Mums grūti spriest, kāpēc Dānijas prokuratūra un tiesa, kas sākotnēji gribēja Misāni vienkārši izdot Latvijai, vēlāk mainīja savu pozīciju.
Pat ja šeit vainīga ir mūsu Ģenerālprokuratūras nolaidība, vienmēr pastāv iespēja šo birokrātisko kļūdu labot, ja Latvijas puse to lūdz un abām pusēm ir griba kļūmi novērst.
Tomēr izskatās, kā Dānijas pusei šādas gribas nav un Misāne ir kļuvusi par maiņas monētu Dānijas un DĀR savstarpējās attiecībās, par kuru saturu mēs varam tikai izteikt minējumus.
Bet arī bez šādiem minējumiem Dānijas tiesībsargājošo struktūru konkrētie lēmumi un rīcība izgaismo galveno šīs lietas būtību – dāņi mūs uzskata par otršķirīgu valsti, ar kuru var nerēķināties, kārtojot savas attiecības ar DĀR.
Līdz ar to it kā pašsaprotami sagaidāmā dāņu solidaritāte ar otru Eiropas Savienības dalībvalsti (Latviju) tiek atmesta malā un pirmajā vietā nostājas vēlme pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no “Misānes lietas” un pie viena saglabāt labas attiecības ar dimantu ieguves lielvalsti DĀR.
Un tas arī kremt visvairāk – dāņu spilgti nodemonstrētais dalījums pirmās un otrās šķiras eiropiešos.
Ja Latvija uzdrošinātos iet uz nopietnu diplomātisko konfliktu ar Dāniju – piemēram, vēstnieka izraidīšanu –, tas ļautu šo divu šķiru eiropiešu problēmu pacelt jau ES diskusijas līmenī. Un pie viena, iespējams, glābt arī Kristīni Misāni un nesalauzt viņas bērnu likteni.
Vai Latvijas valstsvīriem ir spēks un griba uz šādu apņēmīgu soli?
