Jāraksta par Latgales vēsturi 14
Rēzeknes pilsētas bērnu bibliotēkas vadītāja Vija Logina atminas pēdējos atmodas gadus. Atbraukuši televīzijas žurnālisti uz Rēzeknes bibliotēku, vaicājuši – kur jums latgaliešu grāmatas, kur latgaliešu klasiķu darbi? Apjukusi. Bijis jānosauc vien Vējāns vai Jurciņš… Bet, kopš darbojas Jāņa Elkšņa izdevniecība, latgaliešu valodā sarakstīts ļoti daudz. “Ikdienā ar bērniem strādājot, jūtu nepieciešamību pēc Latgales vēstures bērniem saprotamā un uztveramā valodā,” saka Vija Logina, “šādus darbus būtu vērtīgi izdot arī latviešu literārajā valodā, lai citu novadu bērni zinātu Latgales atšķirības iemeslus. Patiesībā to nezina pat pieaugušie.”
Savukārt Svetlana Skačkova-Marčenko ir tēlniece, Antona Kūkoja pieminekļa autore, un raksta arī dzejas: “Man liekas, sabiedrībā pietrūkst sadarbības starp paaudzēm, arī dažādu nozaru un aprindu cilvēkiem. Ja sabiedrība Latgalē būtu mazliet vairāk vienota, lielāka perspektīva būtu arī latgaliešu valodai.”
LASĪTĀJA IZVĒLAS
Inese Pāvule, Rēzeknes mūzikas vidusskolas pedagoģe: “Vēsturiskā literatūra mani saista ar dziļumu, citu laiku elpu un tā atbalsi. Ar ārkārtīgu patiku izlasīju Ingas Ābeles “Klūgu mūku”. Apbrīnoju, kā cilvēks var par to laiku uzrakstīt tik ļoti dzīvi, iztēloties, kā viss varētu būt noticis, un lasītājā izraisīt patiesas klātbūtnes efekta sajūtu. Kad lasīju par Franča Trasuna tēvu, ka viņš, lūk, saka – brālim Jānim esot labāki zirgi – man sirds vai palēcās – o, tā uzslava taču manam priekštecim! Kā rāda dzimtas līkloči, manas vecvecmammas tēvs bija Franča Trasuna tēva brālis.”
ATSLĒGAS VĀRDI
+ Novērojams latgaliešu literatūras uzplaukums pēc trešās atmodas.
– Latgaliešu valodai nav praktiska pielietojuma, un latgaliešu literatūrai trūkst valstiska atbalsta.
+ Ir jauni talantīgi latgaliešu literatūras autori.
– Vairākumā skolu nemāca latgaliešu valodu, to izmanto kā elementu novadu mācībā, kas ir fakultatīvs priekšmets.
