Strīdiņi par ortogrāfiju 14
Jau labu laiku Latgalē vējo strīdiņi par latgaliešu valodas ortogrāfiju: kura ir pareizā? Sandra Ūdre teic, ka, viņasprāt, ortogrāfija ir tikai pieraduma lieta: “Mana lielākā sāpe ir vārdu krājums. Tā dēvētajā rakstībā pēc Stroda, kas ir mantojums no 30. gadu beigām, kad latgaliešu valodu sauca par trešo izloksni, kura tikai fonētiski atšķīrās no latviešu literārās valodas, tika pazaudēti īsti latgaliskie vārdi. Pati savos tekstos pēc tiem tiecos. Jo, ja atsviežam vienu, otru, trešo, pagaisinām īsti latgalisko valodu. Savukārt, būdama grāmatu redaktore, ne vienreiz vien ierosinu latgaliskajam vārdam skaidrojumu.”
Jānis Elksnis ir tieši pretējās domās: “Mēs drukājam grāmatas, lai tās lasītu un cilvēki rakstīto saprastu. Bet daudzu aizstāvētie vecie vārdi lielai daļai būs nesaprotami, to lietojums mūs aizsviedīs simt gadu vecā pagātnē.”
Ilga Šuplinska uzsver, ka pamatatšķirība starp 30. gadu un šobrīd apstiprināto ortogrāfiju ir tā, ka pēdējā ir tuvināta izrunai. Toties Marija Sproģe neslēpj savu piekrišanu vecajai ortogrāfijai: “Man arī pašai nepatiktu, ja mani sauktu nevis par Mariju, bet Mareju, kā sanāk pēc jaunās ortogrāfijas. Taču es no sirds vēlētos, lai tuvāko piecu gadu laikā divu pretējo pušu pārstāvji galu galā atrastu vienu valodu. Latgales kongresa kontekstā – ja vēlamies, lai jebkurā pašvaldībā varētu iesniegt un saņemt atbildi latgaliešu valodā, mēs taču nevaram prasīt, lai, piemēram, pašvaldība ventiņos prastu divas ortogrāfijas? Šo strīdu iespaidā latgaliešu valoda ir kā Kaukāza krīta aplī – kurš to pārvilks uz savu pusi.”
