Foto – Timurs Subhankulovs
Par maz valsts atbalsta? 14
Milzu ieguldījumu latgaliešu literatūras attīstībā devis Jānis Elksnis. Viņa vadītā izdevniecība laidusi klajā ne tikai Latgalē, bet arī citur rakstītas grāmatas kā latgaļu, tā latviešu literārajā, arī krievu un angļu valodā. Diemžēl valsts palīdzība bijusi gauži niecīga. Gatavojoties Latgales kongresa un valsts simtgadei, izdevniecība bija paredzējusi laist klajā tieši Latgalei nozīmīgas grāmatas – piemēram, Jāņa Būmaņa “Pretošanās kustība dienvidaustrumu Latvijā”, kurai pusi naudas piešķīra Valsts kultūrkapitāla fonds (VKKF), Donata Latkovska “Nacionālā atmoda Latgalē”, kuru atbalstīja Saeimas deputāte Solvita Āboltiņa, toties Antona Rupaiņa triloģijai “Māra mostas” VKKF atbalstu atteica. Naudu nācies meklēt pie autora radiniekiem, trimdas tautiešiem. Klajā nākusi arī neliela grāmata par katoļu priesteri Kazimiru Vilni, kurš pirms kara darbojies Rīgā, cēlis baznīcu, okupācijas laikā tās būvē glābis ebreju zēnu. Šai grāmatai ar lielām mokām izdevies dabūt naudu, vēršoties Amerikas latviešu apvienībā un pie tautiešiem Zviedrijā. Starp citu, Kazimirs Vilnis bijis apbalvots ar Izraēlas valdības medaļu, diplomu “Taisnīgais starp tautām”. Latgales kongresa simtgades kontekstā izdevniecība gatavojās laist klajā grāmatu par pieminekli “Vienoti Latvijai”, kas celts pirms kara tieši Latgales kongresa iemūžināšanai, arī šai grāmatai VKKF atbalsta nebija. Ir sagatavots nākamais literatūras almanahs “Olūts”, “Tāvuzemes kalendars”, viena no vecākajām gadagrāmatām Latvijā.
Reklāma
Reklāma
Šie ēdieni nedrīkst būt uz galda, sagaidot 2025. gadu – Čūskai tie nepatiks! Saraksts ir iespaidīgs
4
2025. gads sola “stabilu melno svītru” 5 zodiaka zīmēm
“Viņš ļoti labi apzinās, ka daudzi no viņa grib atbrīvoties.” Eksperts nosauc brīdi, no kura Putina dienas būs skaitītas
Divdesmit septiņos gados, kopš Jānis Elksnis strādā šajā nozarē, neviens projekts nav palicis nepiepildīts, un tādēļ sarūgtina VKKF ekspertu attieksme. Jā, kā atzīst Marija Sproģe, varbūt visas viņa izdotās grāmatas bibliotēkā nav pašas populārākās, bet skolēni tajās smeļas informāciju saviem zinātniski pētnieciskajiem darbiem.
Tiesa, ir kas akcentē izdevumus tikai latgaliešu valodā. Piemēram, viens no spilgtākajiem skaista dizaina un poligrāfijas paraugiem ir krāšņā, cietos vākos ar lieliskiem fotoattēliem izdotā grāmata “Gostūs pi Boņuka” (stāsti bērniem par Latgali), kur pirmoreiz apkopoti latgaliešu bērnu literatūras autori šā vārda precīzā nozīmē. Tur ir Francis Trasuns ar savām fabulām, Marija Andžāne, Ineta Atpile-Jugane, Ilze Sperga un lielākais latgaliešu bērnu literatūras autors, diemžēl jau viņsaulē aizgājušais Antons Slišāns. Bieži jautā – bet kur Leontīne Apšeniece? “Kad cienījamā rakstniece atsūtīja savus tekstus, labi ja viena rindiņa bija latgaliski, viss pārējais ir latviešu literārās valodas fonētisks pārlikums,” uzsvēra viena no grāmatas autorēm Ilga Šuplinska. “Ir grāmatas latviešu literārajā valodā ar atsevišķiem vārdiem latgaliešu literārajā valodā. Ja mēs iekļautu arī šādus autorus, viņu būtu vairāk, bet šobrīd pamatnolūks bija popularizēt tieši latgaliešu bērnu literatūru.”
