– Vai nācies uz skatuves darīt ko tādu, kas ir pret pašas gribu, vai nācies kādam režisoram pateikt nē? 0
– Par laimi, nē. Vienmēr saku – labi, pamēģināsim. Atceros, festivālā Vācijā operā “Dons Žuans” dziedāju Donnu Elvīru. Man bija jāielien milzu kubā, kurš griezās. Tā vidū bija trepes, pa kurām jāuzlien augšā, jāatver lūka, jāizlien pa to uz kuba un bez jebkādiem norobežojumiem drošībai jādzied Donnas Elvīras ārija. Es tam visam piekritu, jo iedomājos, cik kolosāli efektīgi izskatīsies – skatuves vidū milzu kubs, visi starmeši uz visu pamesto Donnu Elvīru, kā tas viss paspilgtinās viņas vientulību! Vienīgi atteicos no režisora iecerētajām augstpapēžu kurpēm, jo, stāvot uz tādiem papēžiem, būtu varējusi vienkārši nokrist. Starp citu, arī diriģents visu uzveduma laiku uz mani tā bažīgi skatījās. Bet vispār, līdzko izeju uz skatuves, nejūtu bailes ne par ko.
– Ko jūs gaidāt no diriģenta?
– Lai perfekti pārzina visu materiālu, spēj palīdzēt sarežģītākā brīdī. Viens no diriģenta ideāliem man ir pasaulē pazīstamais Mocarta speciālists Bruno Vails. Mani fascinē viņa zināšanas par mūziku, viņš ir sarakstījis arī grāmatas par Mocartu, par tā laika muzikālo pasauli. Ārkārtīgi fantastisks un dziļš cilvēks.
– Latvijas Nacionālajā operā jums šī būs trešā Rozalinde. Pirmā tika dziedāta Šveicē, otra Nirnbergas valsts teātrī. Ar ko atšķiras jūsu Rozalindes?
– Jā, Latvijā man būs ceturtā operete un trešais “Sikspārnis”. Šveicē manis tēlotā Rozalinde bija vairāk seksuāla, erotiska. Iestudējums bija ļoti publiku izklaidējošs, un mēs, radošā komanda, centāmies sevī atrast bērnu… Ar otru Rozalindi nupat debitēju Nirnbergas operā. Tur “Sikspārnis” bija iestudēts tradicionāli, Vīnes operetes garā. Rozalinde dodas ceļojumā pati pie sevis, un ballē, kur viņa tēlo ungāru grāfieni, viņā atmostas it kā cita sieviete – ar krāsām, emocijām, ko ārkārtīgi brīnišķīgi var pasniegt čardašā, šajā Rozalindes lielajā ārijā. Man ļoti paveicās, jo Eizenšteinu, Rozalindes vīru, atveidoja ārkārtīgi pieredzējušais Kurts Šobers, kurš šo varoni tēlojis divpadsmit dažādos iestudējumos un simtiem izrādēs. Visai radošajai grupai pret viņu bija ārkārtīgs respekts. Meistars visiem deva lieliskus un tajā pašā laikā koleģiālus padomus. Jo dziedātāji jau ir ļoti emocionāli. Pateiks – tev šodien neskan, un vispār tajā vakarā nespēsi izdvest ne skaņu. Bet Šobers vispirms uzslavēja un tad ieteica – šajā vietā mazlietiņ padomā. Sanāca tā, ka saslimu un atnācu tikai uz caurlaidi. Šūbers ņēma aiz rokas un čukstēja – tagad tev jāiet uz dīvāna pusi, jo tevi nesīs, vai – tūlīt tev būs jādejo ar Falki pāri skatuvei. Dziedāšanas tehnikas ziņā Rozalinde līdz šim man ir visgrūtākā loma. Tā vispār ir ļoti sarežģīta. Tā, kā to uzrakstījis Johans Štrauss, tavā balsī jābūt vismaz trim soprāna veidiem – koloratūrdaļai, liriskajai daļai, subratīgajai, “apakšām” kā mecosoprānam, “augšām” kā koloratūrsoprānam. Pilns komplekts! Donnu Elvīru, piemēram, varēju nodziedāt bez jebkādām problēmām arī tad, kad biju ne īpaši labi izgulējusies. Es parasti neievēroju nekādus īpašus režīma noteikumus pirms uzstāšanās. Taču, strādājot ar Rozalindi, tik tiešām bija jāpiedomā pie it visa, jo, esot uz skatuves šajā tēlā, galvā pamatīgs aprēķins.
– Vai kaut kā atšķiras solista situācija, esot operas studijā vai štatā?
– Būtībā tas man neko nemaina, izņemot to, ka saņemu stipendiju, nevis algu. Taču reāli daru visu to pašu, ko štata mākslinieki. Man ir ļoti paveicies, ka dziedu galvenās lomas, ko parasti uztic prīmām. Un arī līgums man ir ļoti draudzīgs. Parasti operstudija tev dod iespēju paņemt vēl kādas stundas pie profesoriem, parādīt sevi dejās vai pavisam mazās lomiņās. Bet man deva iespēju uzreiz izmēģināt spēkus vadošajā lomā. Tas ir ļoti daudz. Tas viss, pateicoties operas direktoram, kurš manī saskatīja kādu potenciālu un talantu. Iestudējums Latvijā atkal ir pavisam citādāks. Te Rozalinde mīl gan mīļāko, gan vīru un beigās dara visu, lai viņā atmodinātu mīlestību, kaut man šķiet, ka Eizenšteina jūtas pret sievu nav tik patiesas. Jā, un Rīgā man ir trīs atšķirīgi Eizenšteini!
