Prioritāte, kas līdzvērtīga citām. Vai trešais piegājiens Laikmetīgās mākslas muzejam būs veiksmīgāks? 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību Latvijā runā jau kopš 1998. gada, notikuši divi starptautiski konkursi, un teorētiski mums ir veseli divi muzeja meti.
Diskusijā, ko jūlija izskaņā rīkoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, gan kultūras ministrs Nauris Puntulis, gan Rīgas mērs Mārtiņš Staķis atzina – Laikmetīgās mākslas muzejs ir prioritāte, taču līdzvērtīga vairāku citu prioritāšu vidū.
Nevis “vai, bet gan kā to varētu dabūt gatavu”
“Mums patīk sevi dēvēt par kultūras lielvalsti, tad nu es atļaušos lietot žargonu, medicīnisku terminu, ko mēdzu lietot citos kontekstos. Akustiskā koncertzāle un laikmetīgās mākslas muzejs ir sanitārais minimums, absolūta nepieciešamība jebkurā valstī, ne tikai tādā, kas sevi dēvē par kultūras lielvalsti,” sacīja Nauris Puntulis, piebilstot, ka abas šīs kultūras būves vienlīdz nepieciešamas gan valsts, gan pašvaldības kontekstā.
Patlaban Latvija ir palikusi vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav laikmetīgajai mākslai veltīta muzeja – tādējādi cieš ne vien vietējā mākslas aina, bet arī tūristu plūsma, jo pamatā orientējamies uz kultūras tūrismu.
Mārtiņš Staķis savukārt uzsvēra, ka Rīgas dome vēlas Laikmetīgās mākslas muzeju Rīgā: “Tas ir likumsakarīgi, esam to sapratuši un zinām no citu pilsētu pieredzes. Atklāti sakot, mēs sevi nenomokām ar jautājumu, vai, bet gan kā to varētu dabūt gatavu, un mēģinām analizēt variantus.”
Jauni varianti nav radušies – muzeju var būvēt valsts, pašvaldība vai privātpersona. Staķis pārliecināts, ka pašvaldība tiktu galā ar celtniecību, jo tai jau ir pieredze lielu kultūras objektu būvniecībā, “departamentu direktoriem ir kapacitāte un jauda, jautājums ir tikai par finansējuma avotu”.
Un tieši tas ir galvenais klupšanas akmens gan iepriekš, gan arī šobrīd. Ja muzeju celtu pēc pēdējā konkursa laureāta “Adjaye Associates” metiem, Laikmetīgās mākslas muzeja fonds gatavs uzdāvināt jau gatavo un saskaņoto projektu.
Finanšu ministrija gan aicinājusi Kultūras ministrijai (KM) izvērtēt dāvinājuma pieņemšanas likumību Finanšu izlūkošanas dienestā, un fonda priekšsēdētāja Elīna Vikmane ironiski komentēja – ja fondam neatļauj projektu valstij uzdāvināt, valsts to drīkst konfiscēt.
Taču pat gadījumā, ja ar projekta dāvinājumu nerodas nekādi sarežģījumi, paliek jautājums – kur muzeju celt un kā tikt pie nepieciešamajiem aptuveni 43 miljoniem eiro?
Kā Puntulis, tā Staķis diskusijā norādīja, ka Laikmetīgās mākslas muzejs nav vienīgā prioritāte, kurai šobrīd akūti nepieciešami līdzekļi.
Rīgas mērs aizrādīja, ka jau šobrīd degoši nepieciešama nauda, lai rekonstruētu četrus Rīgas tiltus, pretējā gadījumā izveidojusies situācija, ka jauns kultūras objekts – Mežaparka Lielā estrāde – gan ir, taču tilta, pa kuru uz to varētu ērti aizbraukt, nav.
“Rīgas nostāja ir definēta – pašreiz pilsētas attīstību bāzē tikai uz aizdevumiem, pašlaik mums nav naudas, ko ieguldīt šādā pasākumā, bet, ja valsts piedāvā, mēs labprāt aizņemsimies Valsts kasē,” sacīja Staķis. Viņš gan piebilda – patlaban Rīga izpildījusi savu aizņemšanās maksimumu, proti, gandrīz 12% no pašvaldības budžeta, taču Ministru kabinets limitu konkrētam mērķim var paaugstināt: “Piemēram, šobrīd esam vērsušies ar šādu lūgumu, jo ir nepatīkama situācija ar četriem Rīgas tiltiem, un, ja dosiet mums naudu, diezgan īsā termiņā to varam īstenot. Jo nevienu muzeju nevarēs uzcelt, ja pa tiltu nevarēs pievest būvmateriālus.”
Staķis nosauca arī citus variantus muzeja celtniecības finansējumam, uz tiem, piemēram, ES fondu finansējumu, gan liekot mazas cerības. Viņš atgādināja, ka 2027. gadā beigsies neizdevīgais Dienvidu tilta aizņēmums, pēc kura Rīga bez sarežģījumiem varēs pieteikties jauniem aizdevumiem, taču līdz tam, saprotams, jāgaida vēl vairāki gadi.
Arī Kultūras ministrijai līdzās Laikmetīgās mākslas muzejam ir vismaz otrs tikpat vērienīgs un nozares tikpat nepacietīgi gaidīts projekts, proti, akustiskā koncertzāle, arī Nacionālā teātra piebūve, “kas tikai krāšņotu galvaspilsētu”, atgādināja Puntulis, kopsavelkot, ka šobrīd kultūras infrastruktūrā pavisam būtu nepieciešami aptuveni 250 miljoni eiro.
Pārējie diskusijas dalībnieki gan atgādināja – absolūti piekrītot viedoklim par akustiskās koncertzāles nepieciešamību, jāatceras, ka novados pēdējos gados tapušas jaunas koncertzāles, savukārt māksliniekiem ar telpām joprojām jālāpās.
Turklāt, kā norādīja E. Vikmane, muzeja projekts jau gatavs un tikai jāuzbūvē, kamēr koncertzālei vēl tikai tiek izstrādāta stratēģija.
“Līdz akustiskās koncertzāles celtniecībai paies vēl vismaz pieci gadi, bet muzejs tikmēr jau var būt gatavs,” viņa pasvītroja.
Gaidīšanas svētki
Patlaban Laikmetīgās mākslas muzeja tapšanā ieinteresētajiem kārtējo reizi iestājies brīdis, kad atliek tikai gaidīt: vai Finanšu izmeklēšanas dienests atļaus KM pieņemt fonda dāvināto muzeja projektu, vai Ministru kabinets atļaus Rīgai aizņemties vairāk naudas, kādā kārtībā KM sarindos savas prioritātes.
Mārtiņš Staķis apliecināja gatavību ķerties pie muzeja celtniecības Rīgā, līdzko būs skaidrība par līdzekļiem, jo skaidri apzinoties ekonomiskos ieguvumus, taču var operēt tikai ar tiem līdzekļiem, kas viņam pieejami: “Es vienkārši ķeru tās iespējas, kas ir, – ja varam būvēt bērnudārzus, būvējam bērnudārzus, ja varam likt ventilāciju skolās, salabot tiltus, es bez jebkādiem jautājumiem izmantošu šīs iespējas. Savas prioritātes esmu pateicis jau priekšvēlēšanu programmā, un tālāk kā skolā: ja kādam vajag pastrādāt, es ceļu roku, ka to darīšu, man ar to nav problēmu.”
Savukārt Māra Lāce norādīja, ka lielajiem kultūras projektiem būtisku kaitējumu nodarījis tas, ka trūcis politisko lēmumu pēctecības: “Nāk politiķi, kas iztērē daudz naudas, ejot uz kādu mērķi, tad nāk nākamie un saka: “O nē, mēs to nedarīsim, tas nav saistoši”, un tad pēc kāda laika atkal notiek atgriešanās kaut kādā izejas punktā.”
Nauris Puntulis pievienojās Rīgas mēra viedoklim, ka muzeja celtniecības jautājums jāskata no iespēju viedokļa, neizvirzot nevienu prioritāti augstāk par pārējām: ja ir īstais brīdis, tad tā jāņem un jādara.
Viņaprāt, šis brīdis ir pienācis, tādēļ, lai novērstu līdzšinējos trūkumus, sākusi darboties Kultūras ministrijas izveidota darba grupa, kurā tiks rasta atbilde, kā visjēgpilnāk izveidot Laikmetīgās mākslas muzeju.
Darba grupā iesaistīti pārstāvji no KM, Rīgas domes un mākslas nozares, un termiņš tai ir šā gada valsts svētki jeb 18. novembris.
Muzejs bez ēkas
Laikā, kamēr muzeja ēka vēl nav redzama pat tālumā, bet krājums pamazām veidojas, notikušas vairākas izstādes, kurās tas daļēji bijis apskatāms. Tomēr krājuma apskate nav ne vienīgā, ne pat galvenā muzeja funkcija.
Diskusijā pieaicinātajiem māksliniekiem – Aigaram Bikšem, kurš ir arī Saeimas deputāts, un Ivaram Drullem, kurš ir arī domnieks, – bija teju diametrāli pretēji viedokļi par muzeja nepieciešamību.
Aigars Bikše uzskata – ļoti svarīgi, lai LLMM pētniecībā būtu vērsts uz visu mūsdienu mākslas ainu, lai neviens mākslinieks nejustos, ka atrodas ārpus šā muzeja intereses sfēras.
Tāpat muzejs svarīgs starptautiskās sadarbības dēļ – lai Latvijas mākslinieki spētu kļūt redzami muzeju līmenī, un ļoti, ļoti svarīgi, lai muzejs būtu atvērts un dzīvs ikvienam apmeklētājam, arī skolēniem, lai viņi varētu redzēt un novērtēt, ka mākslinieki šajā projektā runā par lietām, kas viņiem svarīgas kā topošajiem pilsoņiem, visai Latvijas sabiedrībai.
Ivars Drulle turpretī iebilda, ka viņam kā autoram muzejs vispār nav vajadzīgs: “Es strādāju, esmu laimīgs, ka tieku kaut kur izstādīts – jūs jau zināt, jebkurš autors var sapakot čemodānus un aizbraukt, kur muzejs ir.
Savukārt, ja runā par saturisko piepildījumu, tā kā muzeja nav, es visu mūžu esmu būvējis kā izdzīvotājs.”
Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese no kuratores pieredzes iebilda, ka, iespējams, vesela mākslinieku un kuratoru paaudze ir izdzīvotāji, kas rīko izstādes “džungļos, pamestās mājās, mēs atradīsim, kur to darīt, bet es skatos uz jaunajiem māksliniekiem – viņi nav izdzīvotāji, viņi brauks projām, kur muzeji ir”.
Viņa atgādināja: šobrīd, 20 gadus darbojoties bez fiziska muzeja, jau trim paaudzēm tikušas pārrautas zināšanas par latviešu mākslu.
Turklāt vispārzināms ir fakts, ka Latvijā katastrofiski trūkst izstāžu telpu, tādēļ ne tikai vietējiem māksliniekiem ilgi jāgaida iespēja izstādīties, un Latvijai garām iet arī starptautiskas izstādes.
Kultūras ministrs un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce emocionālā atbildē Ivaram Drullem uzsvēra, ka muzejs ir nepieciešams, jo tas ir valsts pienākums – parādīt, cik katrs mākslinieks valstij svarīgs, tādēļ arī fiziska muzeja neesamības apstākļos tiek pirkti mākslinieku darbi.
“Mēs darbus pērkam, vai nu jūs to gribat, vai ne, un ievietojam krājumā, lai tie saglabājas kolekcijā,” sacīja M. Lāce. Viņa gan piebilda – jau patlaban LNMM krātuvei Pulka ielā ir pienācis brīdis, kad jāizšķiras: iepirkt vēl pāris izcilu laikmetīgās mākslas darbu un krātuvi slēgt vietas trūkuma dēļ vai neiepirkt un tādēļ saņemt pārmetumus.
UZZIŅA
Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (ne)celtniecības laika līnija
• 1998. gadā Rīgas mērs Andris Bērziņš, kultūras ministre Karina Pētersone un “Sorosa fonda-Latvija” izpilddirektore Vita Tērauda parakstīja līgumu par Laikmetīgās mākslas centra izveidi, paredzot līdz 2001. gadam Rīgā izveidot multimediālo centru, informāciju centru, izstāžu centru, kurā būtu vietas arī mākslinieku darbnīcām, plānojot līdz 2020. gadam izveidot Laikmetīgās mākslas muzeju.
* 2004. gadā Kultūras ministrijas un Rīgas domes izveidotā koordinācijas komisija pieņem lēmumu, ka jaunā akustiskā koncertzāle Rīgā tiks būvēta uz AB dambja, bet Laikmetīgās mākslas muzejs – Andrejsalā, pārbūvējot šim mērķim bijušās termoelektrocentrāles ēku.
* 2005. gadā tiek prezentēts virtuālais laikmetīgās mākslas muzejs “www.camp.lv”.
* Tiek nodibināta valsts aģentūra “Jaunie trīs brāļi”, kuras uzdevums ir līdz Latvijas simtgadei īstenot Latvijas Nacionālās bibliotēkas, akustiskās koncertzāles un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja (LLMM) projektu.
* 2006. gadā kultūras ministres Helēnas Demakovas vadībā notiek starptautisks metu konkurss, kurā uzvar Rema Kolhāsa piedāvātais projekts LLMM Andrejsalā.
* 2008. gadā tiek nodibināta biedrība “Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs”.
* 2009. gadā tiek likvidēta v/a “Jaunie trīs brāļi”.
* 2010. gada februārī un martā LLMM pilotprojekta “kim?” galerijās Spīķeros apskatāma izstāde “Krājums II”.
* 2011. gadā kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende paziņo, ka LLMM Andrejsalā un akustiskās koncertzāles Rīgā uz AB dambja projektu realizāciju varētu atsākt īstenot pēc trim līdz pieciem gadiem.
* 2013. gadā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis nāk klajā ar ideju LLMM Rīgā veidot uz pirmā dzelzceļa tilta palikušajiem balstiem.
* Apgāds “Neputns” ar “ABLV Bank” atbalstu un finansējumu laiž klajā mākslas grāmatu “Bez sienām”, kurā reproducēti nākamā LLMM kolekcijas darbi.
* 2014. gadā sabiedriskās iniciatīvas grupa “Mākslai vajag telpu” nosūta Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai (“Vienotība”) deklarāciju par LLMM izveides nepieciešamību. Piedāvā nebūvēt jaunu Laikmetīgās mākslas muzeja ēku, bet gan tā vajadzībām rekonstruēt, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) ēku Kaļķu ielā 1.
* Kultūras ministre Dace Melbārde (“VL-TB”/LNNK) un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonda padomes locekļi Ināra un Boriss Teterevi, Ernests Bernis un Oļegs Fiļs paraksta nodomu protokolu par LLMM būvniecības ieceres īstenošanu. Muzeju plāno būvēt par privātiem līdzekļiem kvartālā starp Hanzas, Pulkveža Brieža un Skanstes ielu, projektu pabeidzot līdz 2021. gada 18. novembrim.
* 2016. gadā noslēdzas starptautisks muzeja metu projekts, kurā uzvar Lielbritānijā bāzētā firma “Adjaye Associates”.
* Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā notiek izstāde “Gaisma kabeļa galā. Latvijas māksla digitālajā laikmetā”.
* 2018. gadā LLMM projekta izstrāde atkal apstājas, jo tiek apturēta bankas “ABLV Bank” darbība.
* 2021. gadā Kultūras ministrija izveido darba grupu, kura līdz 18. novembrim meklēs atbildi, kā visjēgpilnāk Latvijā izveidot Laikmetīgās mākslas muzeju.
