“Trešais bērns ir satuvinājis pirmos divus, ir pazudušas arī greizsirdības – esam kārtīga ģimene,” Bērziņi par disciplīnu un saticības noslēpumiem 0
Signe Mengote, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Žurnāls “Mājas Viesis” un laikraksts “Latvijas Avīze” sāk publikāciju sēriju, kurā pievērsīsies Latvijai būtiskai problēmai, kas ietekmē valsts dzīvi gan tagad, gan ietekmēs nākotnē, – demogrāfijai.
Latvijā samazinās iedzīvotāju skaits, ģimenēs dzimst mazāk bērnu, tas būtiski ietekmē ne tikai valsts ekonomiku, bet valsts nākotni kopumā.
Publikācijām esam izraudzījušies rubriku “Trešais bērns”. Tas ietver ideālo mērķi, lai Latvijas ģimenēs būtu vairāk par vienu un diviem bērniem, taču mēs demogrāfijas tematiku tversim plašāk, pētot un analizējot, kā valstij panākt, lai ģimenēs dzimtu vairāk bērnu.
Lielas un stipras ģimenes ir mūsu valsts pamats.
Balsts, uz kura turas mūsu skaitliski nelielā, bet stiprā tauta. Bērziņu ģimene no Mārupes ir viena no šādām stiprām ģimenēm – tajā aug trīs braši dēli.
Vecāki Linda un Edgars savas atvases audzina par līdzjūtīgiem, atbildīgiem un strādīgiem cilvēkiem, kuri nebūs apgrūtinājums sabiedrībai. Lai gan tas nav viegls uzdevums, viņi ir pārliecināti – bez sava veida stingrības tas nav iespējams.
Kad pateicām draugiem, ka gaidām trešo bērnu, viņi jautāja – vai jūs esat traki?”
ar nelielu humora devu savu stāstu par kuplo ģimeni iesāk Linda un Edgars – divi jauni, aktīvi un ļoti atklāti cilvēki, kuri iepazinušies pirms desmit gadiem, apprecējušies pirms sešiem un jau labu laiku pirms bērnu nākšanas pasaulē zinājuši – viņi vēlas trīs dēlus. Nekā citādi.
Un sapnis piepildījies – ģimenē aug sešus gadus vecais Olivers, divus gadus vecais Ārons un tikai mēnesi (šeit pat negribas lietot vārdu “vecais”) jaunais Orests.
Par vārdu izvēli vecāki saka: “Mēs esam Bērziņi, tāpēc dēlus nenosaucām ne par Jāni, ne par Juri – gribējām, lai šādi vārdu un uzvārdu salikumi citiem Latvijā nebūtu.”
Linda atceras, ka visas dzemdības bijušas diezgan vieglas. Pat pirmās. Edgars papildina: “Jā, kad dzīvojām Cēsīs, slimnīca bija trīs minūšu attālumā, un pat tad gandrīz nepaspējām. Māte dzemdētāja (smejas).”
Trīs dēli – tas ir spēcīgi, kā saka Edgars, bet vai tad meitiņu negribas? Linda atklāj: “Uij, nē… Jau pēdējo reizi Bulduru slimnīcā pateicu – viss, pie jums vairs nebraukšu.”
Edgars apgalvo, ka dzīve ar trīs puišiem esot ļoti forša: “Meitiņu? Nē, nē, nē… Nu, ja arī būs, tad tas nebūs plānoti.
Trīs dēli – darba rokas, vienmēr būs kāds, kas atbrauc ciemos, palīdz. Un gribas jau arī nedaudz padzīvot sev. Tāpēc ceturto bērnu pagaidām neplānojam.”
Kad pieteicās pirmais bērniņš, Linda un Edgars nolēma, ka ir laiks precībām.
Taču nevar teikt, ka abi sarakstījušies tikai bērna dēļ – Linda atceras, ka apprecējušies vien tad, kad piedzima Olivers: “Protams, ka es varēju iet ar lielu vēderu, vienkārši sarakstīties, bet mēs tomēr nolēmām, ka gribam ballīti ar draugiem. Gribēju iedzert to šampanieša glāzi savās kāzās. Tas nebija ķeksīša pēc.”
Lai gan abi ir no mazpilsētas, līdz ar bērna ienākšanu abu dzīvē jaunieši nolēmuši no dzīves ar omīti Cēsīs pārvākties uz Rīgas pusi.
Linda gribējusi studēt, bet Edgara vadītais uzņēmums – autoskola “Einšteins”, kas ir lielākā Latvijā – uzņēmusi apgriezienus.
Uzņēmuma filiāles jau radušās ārpus Cēsu robežām: “Bērnu aizlaidām uz bērnudārzu Mārupē – ar domu, ka tā ir mūsu sapņu vieta, kur dzīvot, un varbūt tas kaut kad piepildīsies. Visi mūsu lēmumi bija pareizi, jo tie ir noveduši mūs pie tā, ka esam uzcēluši māju Mārupē. Un otrs mūsu sapnis bija trīs dēli. Arī tas ir piepildījies.”
Linda atceras dēlu piedzimšanu: “Jā, piedzima pirmais dēls – forši. Otrais dēls – super. Kad gāju noskaidrot trešā bērna dzimumu, Edgars man nevarēja nākt līdzi, jo tas jau bija koronavīrusa laiks.
Bija liela pārliecība, ka būs dēls – bijām pat vārdu jau izdomājuši, tomēr kaut kāda neziņas un pārsteiguma sajūta vēl palika. Atbraucu mājās, pateicu vīram, ka būs trešais dēls. Abi apraudājāmies. Likās kaut kā nereāli, ka tā tiešām var notikt.”
Ģimenes ligzdiņa Mārupē tika uzbūvēta gada laikā. Gan Linda, gan Edgars ar izvēli ir ļoti apmierināti – tuvu Rīgai, tuvu lidostai, bērniem draudzīga vide. Vienīgais, kā pietrūkst – pilsētas sajūtas.
“Jā, tā kā esam no Cēsīm, kur viss ir tuvu, nedaudz jāpierod, ka te tā nav. Bet, ja gribas pilsētas centru – tepat ir Rīga. Jaunajām ģimenēm te ir ļoti labi. Mārupe aug un attīstās un ļoti domā par daudzbērnu ģimenēm. Un mazajiem šeit ir viegli atrast draugus – te visur ir bērni.”
Video:
Bērni motivē vecākus
Lai gan tagad dzīves kvalitāte finansiālā ziņā ir uzlabojusies, abi jaunieši atceras, ka finansiālais stāvoklis nebija tas, par ko viņi domāja, plānojot pirmo bērnu: “Mēs bijām ļoti pieticīgi. Dzīvojām ar omīti. Nevar arī teikt, ka bija finansiālas problēmas, un mums arī nauda nebija galvenais.
Gribētos teikt, ka tikai pēc bērnu piedzimšanas sākām izvirzīt mērķus.
Bērni motivē. Vajag māju, ģimeniskāku auto. Īpaši svarīgi tas bija, kad piedzima trešais bērns – tad daudz kas mainās.
Tagad varam teikt, ka ar vienu bērnu nav grūti. Ar trīs bērniem palikt vienam pašam – tad gan ne brīdi nevar atslābt.”
Kā atšķiras ikdiena ar vienu bērnu no ikdienas ar diviem un trīs bērniem – ar vienu laiks nav tik ļoti jāplāno: “Dzīve īpaši nemainījās. Kur gājām mēs, tur Olivers bija līdzi – restorāni, ballītes. Ar otro bērnu sākās lielāka plānošana – bērnudārzi, kur kurš jāved. Bet nevarētu teikt, ka bija milzīgas izmaiņas.”
Ar trešo bērnu gan dzīve mainās jūtamāk. Edgars saka – dzīve ar trīs bērniem viņu pašu motivē sakārtot savu laiku: “Tagad man ir lielāka atbildība par abiem vecākajiem dēliem. Agrāk varēju noslinkot, neaizbraukt uz darbu, pastrādāt no mājām, bet tagad gan – bērnu uz skolu neaizvest nevar.
Ja bērnudārzu vēl var pakavēt, tad skolu ne. Ir lielāka atbildība, un tas sakārto arī manu dzīvi.
Mazāko aizvedu uz bērnudārzu, lielāko uz skolu, pats jau deviņos esmu darbā, un uzņēmumā ir lielāka kārtība. Vēl viena izmaiņa – mums trīs reizes nedēļā palīdz auklīte. Mūsu vecākais puika spēlē hokeju – ir skola, hokejs, pilnīgi cits ritms nekā tad, kad bija tikai bērnudārzs, tāpēc mums ir vajadzīgs palīgs.”
Šobrīd, kamēr Orests vēl tik maziņš, Linda un Edgars atzīst, ka laika, ko pavadīt divatā, praktiski neesot.
Bet viņiem ar to ir pieredze – tas tā ir tikai sākumā. Vēl pāris mēnešu, un draugi, radi jau varēs palīdzēt, palaist vecākus kaut vai uz kino: “Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Ar trešo bērnu vecākiem attiecībām īsti nav laika, bet tomēr tās ir jākopj un par to nedrīkst aizmirst.”
Linda piebilst: “Mēs ar Edgaru esam ģimenes balsts, paraugs. Ja nav mūsu, nav arī ģimenes. Vecāki ļoti bieži aizmirst, ka viņiem ir jābūt ne tikai mammai un tētim, bet arī sievai un vīram.”
Edgars atzīst, ka viss nav tikai skaisti – un tas ir normāli: “Lai arī kā izskatās no malas, viss nav ideāli. Es atnāku mājās, Linda ir nogurusi, dažreiz viens otram nepajautājam, kā iet – viss ir slikti, bērni bļauj, visi izbļaustās, pēc tam saņemas, un atkal viss ir labi. Katrā ziņā – ir jācenšas. Nav viegli, bet nav arī neiespējami.”
Disciplīna ir atslēga
Ar katru nākamo bērnu kļūst vieglāk – par to Bērziņi ir pārliecinājušies. Viņi gan iesaka apmeklēt jauno vecāku kursus, ja ģimenē gaidāma pirmā atvase:
“Mēs gājām uz kursiem, un tas bija ļoti noderīgi.
Ar otro bērnu izdomājām, ka vairs neiesim – galu galā amats jau bija rokā. Bet, protams, ka ir lietiņas, kas aizmirstas. Tam mums ir materiāli, kuros ieskatīties.”
Ja runājam par audzināšanu – Linda un Edgars sevi uzskata par diezgan stringriem vecākiem – tā tas esot bijis jau ar pirmo bērnu: “Oliveram ierobežojām saldumu ēšanu, un tas ir vainagojies ar panākumiem. Viņam ir ļoti labi zobi, lai gan daudziem viņa vecumā ar to ir lielas problēmas. Tāpat rīkojamies attiecībā uz otro dēlu. Ja runa ir par multeņu skatīšanos – viņiem nav planšetes, arī mašīnā netiek uzliktas multenes, lai viņi klusētu.”
Edgars pārtrauc: “Linda ģimenē ir vairāk tā stingrā, es esmu tas labais. Nu tā ir, Linda (smejas). Bet tas ir labi. Mēs bērniem mācām ģimeniskumu. Braucam uz mežiem, takām, mācām kustēties, nevis sēdēt un skatīties televizoru – tas tiek ieslēgts reti. Gribas ieaudzināt viņos vērtības.”
Linda turpina: “Nevar gan visu attiecināt uz visiem bērniem, jo katrs ir citāds, bet ir kaut kādas pamatlietas, kuras piemērojam visiem – piemēram, mēs neēdam, sēžot uz dīvāna, ēdam tikai pie galda un visi kopā, kamēr to darām, neskatāmies telefonos, neskatāmies televizoru, jo mēs ēdam un runājamies.
Ja gribi skatīties multeni – tas ir jānopelna. Ja uzvedies slikti – nu nebūs tā multene.
Gultas jāsaklāj pašiem. Istabas vienmēr ir kārtīgas, jo mēs mācām, ka tā tam ir jābūt. Ja kaut kas mētāsies zemē – robots apēdīs to lego gabaliņu.”
Abi ir vienisprātis – citādi trīs puikas neizaudzināt. Ja būtu viena meitiņa peciņa, varētu izlutināt, un miers. Būtu daudz viegāk: “Viegāk ir iebērt kellogus, uzlikt multeni. Miers. Protams, mēs esam grēkojuši restorānos – uzliekam multeni un ātri apēdam savu ēdienu, jo citādi mēs nevaram paēst. Bet mājās tā nenotiek.
Jā, mēs esam stingri, bet paskatieties, kādi mūsdienās ir bērni! Uz bērnu laukumiņiem nāk pusaudži – reizēm der pavērot, kā viņi uzvedas un kā runā. Bērni atļaujas tik daudz – runāt pretī, uzkliegt pieaugušajam, neņemt vērā, nerespektēt.
Mēs savus dēlus audzinām tā, lai viņi nebūtu apgrūtinājums sabiedrībai. Šis mums palika prātā no kādas intervijas ar Janu Duļevsku – viņai ir divi dēli, un tika uzdots jautājums par to, vai viņa ir stingra mamma. Jana atbildēja – jā, jo viņa negrib, lai viņas dēli ir apgrūtinājums sabiedrībai.
Tam ļoti pieķērāmies. Negribam, lai bērni kaitina skolotājas, lai audzinātājas visu laiku sūdzas par mūsu bērniem.
Lai puikas nedomā, ka, saplēšot lietu, uzreiz vietā nāks jauna. Vecākajam dēlam šīs sajūtas gan nav, izskatās, viņš joprojām domā, ka lietas krīt no gaisa, bet mēs cenšamies viņam iemācīt, ka tā tas nav.”
Mūsdienu bērnus esot grūti pārsteigt – viņiem viss ir pieejams. Edgars atceras, ka bērnībā, kaut kur aizbraucot, viņš par visu brīnījies: “Vaaau, cik forši. Cik skaista vieta! Mūsdienu bērniem tā nav. Jauns aifons? Nekas īpašs. Mums savukārt viss bija jauns. Jauna manta? Oho, super! Es teiktu, ka mantas jeb to daudzums, rada problēmas.”
Linda pēkšņi atceras: “Jā, lūk, tas būtu tas, ko ar trešo bērnu es darītu citādi – nepirktu nevienu mantu!
Nu labi, varbūt samazinātu to daudzumu par 70%. Pirmajam bērnam pirkām daudz, jo tas ir pirmais bērns – to vienmēr vairāk izlutina. Mantas vajag, un bērnos tas rada prieku, taču nevajag viņus apkraut ar bezjēdzīgu rotaļlietu daudzumu.
Mums nav bļaušanas un panikošanas veikalos, jo puikas zina, ka dāvanas nes vai nu Ziemassvētku vecītis, vai tās tiek saņemtas jubilejās. Vecāku pienākums ir apgādāt bērnus ar visu nepieciešamo, lai viņi justos labi un pilnvērtīgi, tajā skaitā ar savu laiku, taču esam pret rotaļlietu kaudzēm un neierobežotu laiku pie viedierīcēm.”
sarežģījumi sākoties brīdī, kad citi vecāki saviem bērniem pērk visu pēc kārtas: “Dažiem ir jau trešais aifons septiņu gadu vecumā, un tad puikas nāk mājās un saka – bet viņam ir tas un šitas, es arī gribu! Un tajā brīdī tev ir sajūta, ka tu esi slikta mamma vai tētis.
Bet tajā pašā laikā bērnam ir jāsaprot: dzīvē tā būs, ka kādam būs vairāk, kādam mazāk. Tad mēs par to runājam – nevar salīdzināt sevi ar citiem. Ir bērni, kuriem nav nekā, viņiem ir jāspēlējas ar plastmasas pudeli. Mūsējie ir pārsteigti – kā?! Un tad viņi saprot, ka viņiem nemaz neklājas tik slikti.”
Latvija – ģimeniska valsts
Vienmēr gan var gribēties vairāk, bet, uzskata Bērziņi, Latvija kļūstot par arvien labāku vietu, kur būvēt lielas un stipras ģimenes: “Kad mums bija viens bērns, ceļot māju, izmantojām “Altum” atbalstu. Šobrīd mums ir atlaide zemes nodoklim, tāpat gaidām elektrības rēķinu samazināšanos, jo esam pieteikušies atbalstam arī tajā lauciņā – vēl gan nezinām, kā tieši tas izpaudīsies.
Uz mums tas neattiecas, bet ir arī 50% atlaide mašīnas tehniskajai apskatei. Mums ir “3+” karte, ar kuras palīdzību daudzviet var iegūt atlaides – atrakciju parki, izklaides vietas. Bijām Tērvetē, kur ieejas biļetes bija lētākas tāpēc, ka esam daudzbērnu ģimene. Ir arī mobilā aplikācija, kur var šīs atlaides redzēt.”
Runājot par Mārupi – šī vieta esot daudzbērnu ģimenēm ļoti draudzīga – ja abi vecāki ir deklarējušies Mārupē, tiek piešķirts 400 eiro pabalsts. Tāpat ar trešo bērnu no 1,5 gada vecuma papildus tiek maksāts 30 eiro mēnesī.
Atbalsts daudzbērnu ģimenēm ir, bet Bērziņi ir vienisprātis – varētu vēlēties vairāk: “Nav tā, ka var baigi šikot. Un pašam jādomā par stabiliem ienākumiem. Visu laiku jādomā.”
Edgars stāsta, ka viņu ģimenes gadījumā trešais bērns neko īsti nemainīja: “To putru no rītiem jau tāpat vārām – nav jau svarīgi, diviem vai trīs bērniem. Ja mēs būtu iegādājušies divistabu dzīvokli, mums jau būtu divi bērni un pieteiktos trešais…
Mūsu gadījumā tad mēs domātu – nevaram trešo. Dzīvoklis par mazu, mašīna par mazu. Vai vēlamies piecus cilvēkus divistabu dzīvoklī?
Mums tas ir nedaudz citādi, jo mēs māju cēlām ar domu par trīs bērniem.
Arī mašīnu iegādājāmies lielāku jau tad, kad mums bija tikai divi bērni. Mēs visu ļoti aprēķinājām, un mums bija iespēja laikus sagatavoties.”
Bērziņu ģimenei izdevumus samazināt palīdz tas, ka ģimenē aug trīs dēli – var nodot mantojumā kā drēbes, tā ratus, apavus: “Plānojam visus dēlus sūtīt hokejā, tāpēc slidas arī jaunākajiem dēliem nebūs jāpērk jaunas.
Vispār pēdējā laikā ir attīstījusies forša tendence – lietotu mantu tirgošana. Agrāk tas nebija tik izplatīti, bet tagad mammas ļoti aktīvi darbojas sociālajos tīklos, un ir iespēja lieliskas lietas nopirkt par ļoti labām cenām.”
Linda atklāj, ka kādreiz uz to skatījusies nedaudz skeptiski, taču tagad iespēju izmanto: “Mēs nopirkām kāpslīti, kuru piestiprina pie ratiem un tad divgadnieks var uzkāpt uz tā, kad nogurst kājas. Sākumā man likās, ka mums tādu nevajadzēs – negribējās maksāt 85 eiro par lietu, kuru izmantosim tikai pusgadu. “Andelē Mandelē”, kur mammas ļoti aktīvi tirgojas, atradu nepieciešamo par 30 eiro.”
Edgars uzsver jauno vecāku vēlmi pirkt dārgas lietas – tam neesot lielas jēgas: “Ir vecāki, kuri pērk bērniem ratus par 1500 eiro. Mēs jau ar pirmo bērnu domas par dārgām lietām izslēdzām. Vienalga – var atļauties vai ne, tas nav vajadzīgs. Ja gribi jaunus ratus, labus var nopirkt arī par 400 eiro.
Un tie rati der arī otrajam un trešajam bērnam. Tie vecāki, kuri iegādājas dārgos ratus, vēlāk mēģina tos pārdot par 700 eiro, bet neviens nepērk.”
Linda piebilst par plusiem, kuri rodas, ja bērniem ir neliela vecuma starpība: “Mums nekas nebija jāpērk. Viss jau bija.”
Vecākajam un vidējam dēliņam gan ir četru, ne divu gadu starpība. Pāris jokojot saka: vienīgais, ko viņi darītu citādi, ja vien varētu – gribētu, lai visiem dēliem ir divu gadu starpība: “Jā, tad par jaunu lietu iegādi nebūtu jādomā vispār. Tagad ir tā, ka kaut kādas lietiņas tomēr ir par lielu un neder… Bet vismaz tos gadus, kas šķir Oliveru no Ārona, mēs nedaudz padzīvojām sev.”
Glāzīte ir pilna
Mūsdienu dzīves filozofija ļoti bieži ir centrēta uz egoismu, tam, ka “es pats” esmu svarīgākais, ka “es pats” darīšu, ko gribēšu – galvenais ir mana laime.
Linda ir pārliecināta – dzīve nav rozā mākonīši un bērnam ir jāmāca, kas ir realitāte, viņam ir jāsaprot, ka viņš ir svarīgs savās mājās, ģimenē, bet viņš tāds var nebūt ārpus tās: “Mūsdienu jauniešiem ir pilnīgi cita izpratne par dzīvi, darbu.
Daudzi padodas pie pirmajām grūtībām, jo viņi līdz galam nesaprot, ka viss negriežas ap viņiem vien, nebūs tā, ka varēs darīt tikai to, kas patīk.”
Edgars pastāsta par savu pieredzi ar jauniešiem: “Pie manis bieži nāk strādāt jauni cilvēki, kuri pastrādā trīs mēnešus un saka – ai, nē, man vecāki var iedot tikpat lielu kabatasnaudu, cik es te varu nopelnīt.”
Vecākais dēls lēnām sākot izprast naudas vērtību: “Oliveram ir krājkasīte, un mēs vienmēr sakām – ja viņš kaut ko saplēsīs, vietā pirks pats par savu naudiņu. Sākumā viņš bija šokā – kā? Kāpēc es? Un tad mēs jautājam – kā tu domā, kur mamma un tētis dabū to naudiņu? Un tad viņš lēnām sāk saprast.
Nesen bija pārsteigums – brālis lēkāja pa krēslu, un Olivers teica – ja brālis krēslu saplēsīs, viņš piemetīs piecus eiro jaunam. Jau tagad zinām, ka nelutināsim bērnus ar kabatas naudu – viņiem pašiem būs jānopelna, lai izprastu, kā tas realitātē notiek. Tikai caur grūtībām ir iespējams kaut ko sasniegt. Negribētos, lai dēli izaug par dīkdieņiem.”
Pēdējā laikā ar vecāko dēlu nākoties runāt tieši par egoisma tēmu – skaidrot, ka viņš vairs nav vienīgais bērns ģimenē, ka nu jau Bērziņi ir pieci un ir vienam otru jārespektē. Ir brāļu vajadzības, ir mammas un tēta lietas. Un vecāki ir priecīgi, ka dēli to saprot arvien vairāk: “Mūsu dēli sadzīvo labi. Vecākie ļoti, ļoti mīl un ļoti gaidīja mazo brālīti. Ir jau kaut kādas kaitināšanas, bet tas ir tikai normāli.
Un trešais bērns ir satuvinājis pirmos divus – nu bez brāļa vairs nekur. Un ir pazudušas arī greizsirdības – esam ģimeniskāki. Varam teikt – esam kārtīga ģimene.”
Linda atklāj: “Ja citām ģimenēm šķiet, ka pietiek ar vienu bērniņu, mūsu glāze bija pilna tikai brīdī, kad piedzima trešais.”
Cilvēki atskatoties, kad Bērziņu ģimene kaut kur dodas pilnā sastāvā: “Daudzi noteikti domā – ak Dievs, cik viņiem ir grūti! Bet kopumā sabiedrības attieksme ir pozitīva. Nesen saskārāmies ar vēl nebijušām sajūtām – aizbraucām uz Tērveti un vēlāk devāmies pusdienot restorānā.
Ar diviem bērniem tādu sajūtu nebija, bet ar trijiem gan jutos tā kā neērti. Varbūt sēžam ārā? Mēs taču esam mežoņi (smejas). Tur cilvēki sēž, viņiem ar baltiem cimdiņiem pasniedz ēdienu…
Bet beigās izdomājām – kāpēc gan mēs nevarētu doties iekšā? Pabrīdinājām viesmīli, kura mums piedāvāja galdiņu stūrītī attālāk no citiem. Nezinu gan tagad, vai tas bija tāpēc, lai mums labāk, vai tāpēc, lai citiem vieglāk.
Izvēlējāmies vietas paši. Es jau saprotu – kāds atnāk mierīgās pusdienās, bet blakus trīs mežonīši. Kāpēc citiem būtu jācieš? Bet no otras puses – kāpēc mums būtu jāsēž mājās?”
Linda saka vīram: “Iedomājies, tu mani aizved uz randiņu, vienīgā brīvā diena…”
Edgars: “Jā, es gribu tevi bildināt, bet blakus kāds man met ar makaronu! Bet ja nopietni – viss jau bija labi.
Iedomājies, tev ir trīs bērni, viņiem katram piedzimst trīs bērni – vienmēr būs piepildīta sajūta, jo pie tevis katru mēnesi kāds brauks ciemos!”
Zelta atziņas
* Jo mazāk mantu, jo labāk – tā var izvairīties no kašķiem veikalos, kā arī likt bērniem saprast, ka materiālās lietas nav galvenā vērtība.
* Trešais bērns prasa lielāku plānošanu – no mazākas dzīvesvietas, visticamāk, būs jāpārceļas uz lielāku, mazo mašīnu nomainīs liels ģimenes auto utt. Noteikti jāpatur prātā, ka izdevumi augs.
* Jāatceras, ka vecāki ir ne tikai mamma un tētis, bet arī sieva un vīrs. Nedrīkst aizmirst arī par šo attiecību kopšanu.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Mājas Viesis”.
