Robežtelpa: Ciemos Pasienes “Stopiņos”, kur runā latviski, krieviski un poliski 1
Nejauši iznācis, ka pie INAS un SVJATOSLAVA DUKŠTĀM Zilupes novada Pasienes pagasta “Stopiņos” ierodamies lietusgāzē. Pa atvērtā šķūnīša durvīm, kas pilns ar dažādiem darbarīkiem un instrumentiem, tālumā vīd ģipša Ļeņina un Marksa statuetes.
Laikam saimnieks ar humora pipariņu, nodomāju, visnotaļ vientuļajā lauku sētā pie šķūnīša durvīm ieraugot uzrakstu “Svešiniekiem netraucēt”. Daudzus gadus strādājuši un dzīvojuši Rīgā, tur piedzimuši vecākie bērni – Inga, tagad poļu valodas skolotāja Daugavpilī bērnudārzā, un Vladimirs, kurš strādā Rīgā par atslēdznieku kādā holandiešu uzņēmumā. Svjatoslavs strādājis uz refrižeratora trestā, kas pārcēlies uz Smoļensku.
Ina, darbodamās tiltu celtniecības uzņēmumā, bijusi Vanšu tilta celtnieku vidū, taču arī šis uzņēmums pajucis. Tā 1989. gadā dzīve sagriezusies kājām gaisā, un abi palikuši bez darba. Vispirms vīrs, pēc tam Ina pārcēlusies uz “Stopiņiem”, viņas vecmāmiņas celto māju. Par sertifikātiem izpirkta zeme 58 hektāru platībā, vēl piepirkti astoņi. Tagad abi Dukštas nodarbojas ar aitkopību, ir nedaudz liellopu, un vēl viņi audzē ķiplokus. Tā nu Inas Dukštas ģimene ir trešā paaudze “Stopiņos”. Inas bērnība pagājusi netālu, viņas vecāku mājas atradušās pagasta otrā malā, kur draudzības kurgāns. Turpat dzīvojis arī Svjatoslavs, kopā gājuši skolā, vēlāk apprecējušies, kopā devušies uz Rīgu un atpakaļ.
Ina runā krieviski un dzimtajā valodā ierunājas tikai brīžiem. Ar mazliet rūgtu ironiju viņa stāsta, ka vecāki bijuši latvieši, tikai Svjatoslava mamma – krieviete. Taču gājuši krievu skolā, un visu mūžu te runāts krieviski, arī tagad neesot ar ko parunāt latviski, ja nu vienīgi ar Skaidrīti (Pasienes pagasta pārvaldes vadītāja Skaidrīte Marčenoka. Aizbraucot uz Rēzekni, gan jau varot tīri labi saprasties latviski.
Te, Pasienē, kādreiz dzīvojis daudz poļu, kādi vārdi vien – Franciska, Anžejs, Felicija, Rozālija, Stefānija. Svjatoslava vecmāmiņa arī bijusi poliete un mazmazmeitai Ingai mantojumā atstājusi priekšstatu par šo valodu. “Nekad nedomāju, ka nonākšu pie poļu valodas profesionāli,” stāsta Inga, “bet poļu valodas filologos Daugavpilī nonācu draudzenes kompānijas dēļ.” Bet ģimenē stāsta, ka Svjatoslava tēva dvīņubrālis Eduards Dukšta cieši saistīts ar poļu sabiedrību, sarakstījis grāmatas. Arī savu piecgadīgo puiku Dmitriju Inga sākumā gribējusi ņemt savā darbavietas dārziņā, lai mācās poļu valodu, taču izrādījies, ka pašas bērna audzināšanu labāk uzticēt kādam citam pedagogam.
Savulaik Ina piedalījusies Pasienes kultūras nama dramatiskajā pulciņā, braukuši pat viesizrādēs uz Ludzas Briģiem, bet ar laiku cilvēki kļūst vecāki un viņu paliek aizvien mazāk. Ina visvairāk brīvā laika iegulda jaunākajā meitā Marijā, kurai viņa ik pa brīdim piebiksta – nu mēģini taču runāt latviski. Trīs reizes nedēļā Marija vesta uz Zilupes mākslas un mūzikas skolu mācīties vijoli, taču pērn meitene sākusi spēlēt akordeonu tepat Pasienē, tas viņai patīkot labāk. Galu galā viens vectēvs bijis akordeonists, bet otrs spēlējis ermoņikas. Meitene grib kļūt par ārsti, taču esot labāk, ja dzīvē vēl ko proti. Mūzikas skola uzdāvinājusi braucienu uz Operu, taču Marijai vairāk patikusi akustika “Gorā”, kurp aizvesti labākie Pasienes skolas audzēkņi.
