“Trīs bērni – par dārgu!” Dzīves dārdzības dēļ Ķīnā daudzi nemaz nevar atļauties otro atvasi 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ķīna oficiālā līmenī ir norūpējusies par valsts demogrāfiskās attīstības tendencēm, kas nosauktas par “satraucošām”. Jaundzimušo skaits 2020. gadā bijis par 15% zemāks nekā 2019. gadā, sarūkot no 11,79 miljoniem uz 10,04 miljoniem.
Situācija ir sliktākā kopš 1949. gada. Iepriekšējās demogrāfiskās prognozes, no kurām izriet valsts saimnieciskās dzīves plānošana, paredzēja, ka 2020. gadā Ķīnā būs 1,42 miljardi iedzīvotāju.
Izrādījies, ka to ir “tikai” 1,41 miljards, un notiek iedzīvotāju skaita pieauguma tempu palēnināšanās. 2000.– 2010. gadā tie bija 0,57% gadā, šobrīd – 0,53%.
Sociālās izmaiņas Ķīnas sabiedrībā, labklājības līmeņa pieaugums atstāj sekas. Pirmdien Ķīnas Komunistiskās partijas centrālkomitejas politbirojs pieņēma lēmumu atļaut pāriem ģimenē trešo bērnu, kas ir atkāpšanās no 2015. gada nogales lēmuma par, maksimums, diviem bērniem ģimenē.
Jāatgādina, ka vēl agrāk Pekina uzturēja 1979. gadā ieviesto principu “viena ģimene – viens bērns”, jo neredzēja citu sociālā stāvokļa uzlabošanas ceļu, kā iegrožot iedzīvotāju skaita pieaugumu.
Dārgā dzīve
Novērotāji ir skeptiski, vai trīs bērnu lēmumam būs efekts, ja nemainīs visu Ķīnā pastāvošo sociālās nodrošināšanas sistēmu.
Oficiālā atteikšanās no viena bērna politikas Ķīnā, kā minēts, notika 2015. gadā. 2012. gadā aptaujas uzrādīja, ka 60% vienbērnu pāru labprāt laistu pasaulē vēl vienu, ja likums to atļautu.
Taču, kad attiecīgo likumu pieņēma, izrādījās, ka no 12 miljoniem pāru šādu iespēju izmantojis vien miljons. Ķīnā sievietēm, pēc statistikas, vidēji ir 1,5 bērni, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem pasaulē.
Aptaujas atkal jau vēsta, ka galvenais ģimenes pieauguma šķērslis ir dzīves dārdzība, augstās izmaksas visam, kas saistās ar bērnu. Otro atvasi mūsdienu Ķīnā daudzi nemaz nevar atļauties – 2/3 mūsdienu Ķīnas ģimeņu apziņu, ka nespēs nodrošināt bērnam nepieciešamo, nosauc par galveno šķērsli.
Nākamais ir karjera, darbs, kam labklājību alkstošā sabiedrība tendēta aizvien biežāk dot priekšroku. Plus vēl uz strādājošo pleciem lielā mērā gulstas vecākās paaudzes uzturēšana, jo esošā vecuma pensija neļauj senioriem dzīvot patstāvīgi.
“Augstas mājokļa, veselības aprūpes un izglītības izmaksas pilsētās mazina jauno pāru entuziasmu radīt bērnu,” konstatē angļu valodā par ekonomiku vēstošais Ķīnas izdevums “Caixin”. Attiecīgi mazinās arī laulību skaits.
Daudzi pāri ekonomisku apsvērumu dēļ atliek laulāšanos un ģimenes dibināšanu. Tikmēr uz šķiršanos ķīnieši izrādās krietni naskāki par kaimiņiem Dienvidkorejā un Japānā.
No eiropieša skatpunkta var šķist smieklīgi, taču Ķīnas ekonomisti ir patiesi nobažījušies par nācijas novecošanu un ap 2040. gadu sagaida darbaspēka trūkumu.
Tad darbspējīgo iedzīvotāju skaits no pašreizējiem 817 miljoniem būs sarucis līdz 696 miljoniem. Salīdzinot 2010. gada un 2020. gada tautas skaitīšanas datus, izrādījies, ka par 60 gadiem vecāku ķīniešu īpatsvars palielinājies par 5,44%, sasniedzot 264 miljonus.
Teju katrs piektais Ķīnas iedzīvotājs ir vecāks par 60 gadiem. Pensionēšanās slieksnis Ķīnā vēl no komunistu varas pirmsākumiem ir zems. Sievietēm vecuma pensija pienākas no 50–55 gadiem, bet vīriešiem no 60.
Savulaik agro pensionēšanos ieviesa bez rūpēm, jo pilsoņu vidējais mūžs bija īss. Tagad situācija mainījusies. Ap 2050. gadu veco ļaužu Ķīnas iedzīvotāju īpatsvarā būs trešdaļa, tātad valsts resursi pensiju un veselības aprūpes nodrošināšanas uzturēšanā augs.
Eksperti brīdina, ka pārskatāmā nākotnē Ķīnas vadībai būs jāķeras pie sabiedrībā nepopulārās pensionēšanās vecuma palielināšanas.
Statistikas “uzlabošana”
Ārpus Ķīnas dzīvojošie eksperti nereti apšauba, vai Ķīnas valsts statistikai vispār var uzticēties. Demogrāfiskā situācija un izredzes varētu būt vēl neiepriecinošākas.
ASV Viskonsinas universitātes profesore, ģimenes plānošanas speciāliste Ji Fusjaņa Vācijas ziņu aģentūrai DPA pieļāvusi, ka iedzīvotāju skaita ziņā Indija ar saviem 1,36 miljardiem, iespējams, jau apsteigusi Ķīnu, kas oficiāli turas pie 1,4 miljardiem iedzīvotāju.
“Patiesais Ķīnas iedzīvotāju skaits ar lielu varbūtību nav lielāks par 1,28 miljardiem. Tas nozīmē, ka Ķīna savu ekonomiku, sabiedrības un izglītības attīstību, aizsardzību balsta viltotā demogrāfijā. Problēma ir ļoti nopietna,” komentējusi Ji.
Profesore analizējusi ziņas no iepriekšējām tautas skaitīšanām un nākusi pie slēdziena, ka ar skaitļiem tiek manipulēts. Piemēram, 2000. gadā Ķīnā oficiāli dzimuši 17,8 miljoni bērnu, taču 14 gadus vēlāk izrādījies, ka četrpadsmitgadīgo ir vien 13,7 miljoni.
Tas liek domāt, ka uz šo bērnu rēķina notiek pieraksti attiecīgā brīža jaundzimušo statistikā. Agrāk jaundzimušo skaita “uzlabošanu” Ķīnas oficiālajā statistikā varēja lēst starp 20–30%, bet šobrīd tie jau varētu sasniegt 40–50%, uzskata Ji.
Dīvainības var konstatēt arī tautskaites un dzīvesvietas deklarēšanas datu salīdzinājumā. Deklarēto skaits Ķīnā ir lielāks par iedzīvotāju skaitu. Tas izskaidrojams ar daudzās pašvaldībās piekopto normu, ka dzīvokli var iegādāties tikai deklarētie.
Likums it kā neļauj reģistrēšanos vairākās vietās, taču pilsoņi problēmas atrisina ar korupciju.
Vēl viens specifisks faktors – nabadzīgās pašvaldības nodarbojas ar centrālām iestādēm iesniedzamo jaundzimušo un iedzīvotāju skaita pierakstījumiem, lai saņemtu lielākus izlīdzinošos maksājumus izglītībai, veselības aizsardzībai un infrastruktūrai.
