Treniņi un mācības grants trasēs – visdārgākie 0
Pēc pagājušās nedēļas rakstiņa par “Opel Amperu”, ko Ivars Caune testēja Mūsas trasē, saņēmu vairākus līdzīgus lasītāju jautājumus. Vai katram iespējams pamēģināt leģendāro apli?
Vispār – iespējams. Tāpat kā “Biķernieki”, kā “333” poligons arī šis sporta objekts ir dabūjams, izīrējams. Taču tūlīt jāsaka – grants trases ir visdārgākās. Un to ir maz. Biķerniekos putekļu vairs nav. “Trīs trijnieki” prasa Ls 140 par stundu. Un grants trase tur visai sportiska, sākotnējam treniņam ar parastu ielas auto maz piemērota. Vēl nelielu grunts piedevu savam kartodromam savulaik piedāvāja Ēriks Gasparovičs Jelgavas “Rullīšos”. Mēģiniet viņu sazvanīt.
“Mūsa” grants gudrību apgūšanai neapšaubāmi ir labākā. Plašais starta līkums (nedaudz kalnup, ne sevišķi ātri) kā radīts visu veidu slīdes sākotnējiem eksperimentiem. Nākamais, pirms tramplīna, labs tiem, kuri jau krietni pamācījušies. Ātrs. Lidojums pret debesīm – elpu aizraujošs. Tālajā galā slīpējam “roķenes” lietošanu. Un tā tālāk. Ja esat noīrējuši visu objektu, varat izpriecāties ātrāk par koplietošanas ceļos atļautajiem limitiem. Blakus sporta trasei kokos noslēptais padomju laikos būvētais grants treks drošu roku vadītam labam auto ļauj ieskrieties krietni pāri simtam (parastā apdrošināšana sporta trasēs nedarbojas!!!). Super!
Tikai – arī “Mūsa” individuāli laikam nebūs “ceļama”. Dienas īres skaitlis ir krietns trīsciparu. Vienu stundiņu arī daudz lētāk izlūgties nav iespējams. Tādi diemžēl ir grants seguma uzturēšanas un apkopes izdevumi.
Pagājušajā nedēļā “Mūsā” tomēr bija pat divi “nesporta” pasākumi. Otrdien, Eiropas fondu līdzfinansēti, trasē drošu braukšanu mācījās kāda kokapstrādes uzņēmuma darbinieki. Brauca galvenokārt ar saviem dienesta auto. Tā iznāk lētāk nekā īrēt vēl arī skolas vai sporta auto. Turklāt katrs mūsdienu auto pa granti brauc citādi. Tas dažādi programmētu elektronisko stabilitātes sistēmu dēļ. Tādēļ daudz neko nedod piešauties svešas mašīnas uzvedībai. Tavējā var reaģēt citādi. Un otrādi. To ļoti pamācoši izjuta kāds dalībnieks, kurš, jau krietnu laiku visai ātri un droši slidinājis sava uzņēmuma toijotas, garšā, kā saka, iegājis un azartiņā arī iededzies, ar svešu nisanu aiz tramplīna “sašuvās” tā, ka tikai prasmīga blakus sēdošā instruktora iejaukšanās glāba no īstām ziepēm.
Vēl labāk mūsdienu elektronikas spēku (un nākotnes braucēju vājumu?) demonstrēja ceturtdienas starptautiskais “Subaru” pasākums. Šīs firmas Krievijas dīleri savas valsts žurnālistiem bija noorganizējuši “Baltijas tūri”, kuras pēdējais cēliens risinājās “Mūsā”. Šoreiz pasīva vērotāja lomā kļuvu gluži vai sērīgs. Aplami varbūt, bet nu nepatīk man auto, kuri brauc nevis pēc klasiskas fizikas likumiem, bet tā, kā izdomājis par drošību galēji norūpējies inženieris elektroniķis. Un dīvaini – spožas sportiskas auras savulaik apvītā firma ir šī novirziena līdere.
Nu neiet kaut cik dziļā slīdē ne “Forester”, ne “Impreza”, ne “XV”. Nu nenāk tie no slīdes ārā ar vilkmi, ar spēku! Knapi urkšķ. Gluži vai dzirdu, kā konstruktors bubina – stūres pagrieziena leņķis neatbilst trajektorijai, jaudu nost! Marasms, ne braukšana…
Un vēl interesantāk. Līdzi modernajiem auto šādā virzienā smaidīgi un apmierināti dodas arī cilvēki. Kaimiņvalsts žurnālistu jaunā paaudze brauc, manā uztverē, pavisam aplamās trajektorijās, atļaujas izdarības (stūrēšana uz tramplīna, piezemēšanās ar sagrieztiem riteņiem), kas desmit gadus vecu auto novestu betona bortā vai apgāztu augšpēdus. Subaru krakšķina automātiskās bremzes un visu piedod…
Skumjš skats. Ja jums ir tādas koncepcijas auto, treniņus grants trasēs nevajadzēs. Brauciet droši sēņot. Tikai vienu likumu gan ievērojiet – labāk tomēr līkumā iekšā ejiet tā lēnāk. Pavisam augstprātīgas aplamības pat šis neizlabos.
