Muskuļu darbs un vielmaiņa 0
No slodzes intensitātes atkarīgs muskuļu darbs un līdz ar to vielmaiņa organismā: tieši muskuļi pārvērš ķīmisko enerģiju mehāniskajā, kā arī dod siltumu. Neviens muskulis nekad nedarbojas viscaur, turklāt paši muskuļi nav viendabīgi. Tos veido dažādu veidu muskuļu šķiedras. Fizisko aktivitāšu laikā tās iesaistās pakāpeniski, piemēram, ja ejam samērā lēnā solī, darbojas noteikts muskuļu šķiedru daudzums, bet, ja sākam iet ātrāk, saņemot nervu impulsus, palīgā nāk citas muskuļu šķiedras, savukārt skrienot iesaistās vēl vairāk muskuļu šķiedru.
No nodarbinātajiem muskuļu veidiem atkarīga vielmaiņa slodzes laikā. Sākumā pieslēdzas tā dēvētie lēnie oksidatīvie muskuļi (muskuļšķiedras) – to kontrakcijas ir lēnas, bet ilgas. Šajā procesā enerģija tiek iegūta, izmantojot taukskābes (notiek tauku dedzināšana). Šādas intensitātes treniņi ir vēlami veselības uzlabošanai un nostiprināšanai. Ja slodze pieaug un darbā iesaistās arvien vairāk muskuļu šķiedru, talkā nāk cukura vielmaiņa (enerģijas iegūšanai organisms sāk patērēt glikozi).
Vēl intensīvākas (šajā kontekstā – jau pārmērīgas) slodzes gadījumā organisms sevis atjaunošanai nepieciešamo degvielu gūst, bez skābekļa klātbūtnes šķeļot pirovīnogskābē pieejamo glikozi. Šajā procesā veidojas vielmaiņas galaprodukts – pienskābe, kas lielas fiziskās slodzes gadījumā nespēj oksidēties un uzkrājas muskuļos. Tāpēc rodas muskuļu sāpes, kas tik labi zināmas daudziem, kuri par daudz trenējušies vai pārbaudījuši savus spēkus neierastas intensitātes aktivitātēs, piemēram, piedalījušies skriešanas sacensībās pēc pusgadu ilgas dīkstāves. Muskuļu sāpes pēc sportošanas tātad nevis apliecina, ka kaut kas darīts veselības labā, bet gan pierāda, ka slodze bijusi neadekvāti augsta.
Muskuļi ieslēdz siltumu
No bioenerģētiskā viedokļa cilvēku var uzskatīt par atvērtu termodinamisku sistēmu. “Par atvērtu tāpēc, ka sevi ar visu nepieciešamo nespējam nodrošināt paši – mums ir jāieelpo, jāēd un aiz sevis arī kaut kas jāatstāj,” paskaidro Juris Krievkalns. Tas viss notiek ar vienu mērķi – uzturēt ķermeņa iekšējo vidi. Viens no rādītājiem, ko organisms uzmana diezgan cītīgi, ir temperatūra. Kā jau esam vēstījuši šā žurnāla slejās, normāla ķermeņa temperatūra ir 36,6 °C. “Plus vai mīnus 0,1 grāds,” piebilst sporta ārsts. Zemāka ķermeņa temperatūra ir hipotermija – atdzišana, bet pārāk paaugstināta – hipertermija. Abos gadījumos iznākums ir bēdīgs – cilvēka nāve. Muskuļiem ir svarīga loma ķermeņa temperatūras uzturēšanā: 30% no muskuļu kontrakcijām patērējam siltumam. Sportojot kļūst karsti – ķermeņa temperatūra paaugstinās līdz aptuveni 37 °C. Līdz ar to, veicot fiziskas aktivitātes karstākā vai aukstākā vidē, organisms tērē vairāk enerģijas sildoties vai dzesējoties. Šādā gadījumā lielāka slodze ir arī sirdij, tāpēc parastā pulsa skaitīšana nedarbojas – jādod sev nelielas atlaides.
36,6 °C konsultants JURIS KRIEVKALNS, sporta ārsts
