– Grūti aiziet mājās un visu aizmirst, pēc zaudējumiem domāju, ko varēju darīt, lai uzvarētu, kā esmu viņus motivējis. Par rezultātu pirmām kārtām atbildīgs treneris. Ja redzu, ka viņi spēlē ar maksimālu atdevi, tomēr zaudē, nav vērts sev pārmest. Ja ir ļoti sāpīga neveiksme, tad gribas pabūt vienam un padomāt, bet principā nav tā, ka mani pēc spēlēm nedrīkst aiztikt. Varu parunāt ar sievu, viņa bieži nāk uz spēlēm, orientējas hokejā un ir arī labs psihologs.

– Vai tagad Latvijas hokejā ir spēlētājs, kas atgādina Beļavski?

– Ir arī labāki hokejisti. Varbūt Miķelī Rēdlihā mazliet redzu sevi.

Svetlana Beļavska

– Saša mani uzrunāja kādā skolas pasākumā. Mēs arī dzīvojām netālu, ārā pavadījām daudz laika. Mums tolaik bija četrpadsmit gadu. Kad sākām satikties, centos viņam palīdzēt – sašūt hokeja cimdu, izmazgāt formu. Ar mācībām gan pats tika galā. Iemīlējāmies, nodibinājām ģimeni. Bail nebija, visi jaunie taču domā, ka zina un saprot dzīvi. Neklājās viegli, bet vecāki daudz palīdzēja, uzmundrināja. Nepārmeta, ka esam par jaunu kopdzīvei.

Saša nebija stingrs tēvs, drīzāk prasīgs. Lutināja viņš mūsu meitas. Kad bija brīvs no treniņiem un spēlēm, vienmēr izdomāja, kā pavadīt kopā laiku. Tad mums visiem bija jautri, tie bija kā svētki.

Viņam ir ļoti daudz labu īpašību – labsirdīgs, iejūtīgs, uzmanīgs. Arī romantisks. Vīram vienmēr galvenais, lai citiem ir labi.

Pirms doties uz Zviedriju, visu ģimenē pārrunājām. Saša vienmēr ir bijis atbildīgs, allaž domājis un rūpējies par mums. Man galvenais bija, ka visi esam kopā. Kad pārcēlāmies uz Ūmeo, jaunākajai meitai bija pusotrs gadiņš. Tuvumā nebija ne vecāku, ne draugu, kas varētu palīdzēt, tāpēc dzīvoju pa māju. Vēlāk aizgāju strādāt.

Kurš mūsu ģimenē ir treneris? Saša. Pēdējos gados gan reti esam kopā – viņš strādāja Krievijā, pēc tam Baltkrievijā, tagad ir Latvijas izlases treneris. Es dzīvoju Zviedrijā, strādāju bērnudārzā par audzinātāju.

Jau viņa spēlētāja karjeras laikā jutu, ka kļūs par treneri, jo ir inteliģents, māk kontaktēties ar cilvēkiem, saprot hokeju. Būt trenerim ir grūtāk nekā būt spēlētājam. Savulaik mēs pārdzīvojām, lai viņam labi veiktos, lai nebūtu traumu. Reizēm bija uzvaras, reizēm – zaudējumi, taču zinājām, ka laukumā viņš izdarīja visu, ko varēja. Tagad viss ir citādi, jo spēlētāju ir divdesmit, bet treneris – viens. Mēs pārdzīvojam vēl vairāk. Pēc neveiksmīgām spēlēm vajag apsēsties un mierīgi parunāt. Uzklausīt viņu. Es jau sevi arī uzskatu par hokeja speciālisti, jo, dzīvojot Zviedrijā, neizlaidu nevienu mājas spēli. Uz pasaules čempionātiem gan neesmu bijusi, taču šoreiz Prāgā gan domāju klātienē turēt īkšķus par Latviju.