– Jūs aizraujot grāmatas par teosofiju. 7
– Arī tur daļēji ir par ticību, jau ilgi mani interesē šāda literatūra – meklēt atbildes, kas un kāpēc notiek. Pēdējā laikā gan lasu mazāk, visas domas par hokeju. Uzreiz pēc treniņa sāku gatavoties nākamajam – ko labāk darīt, kā darīt. Nenormēts darba laiks. Agrāk lasīju arī detektīvromānus.
– Latvijas izlases kādreizējam galvenajam trenerim Kurtam Lindstrēmam savulaik bija neierastas kolektīva saliedēšanas metodes – veda komandu uz hipodromu, uz manikīru. Jums patīk tādas lietas?
– Lindstrēms bija komunikabls, sociāli aktīvs, viņš pārzināja daudzas nianses. Man “Bjorkloven” bija treneris Jons Sletvals – stingrs, bet vienlaikus arī demokrātisks. Viņš mūs reiz ziemā aizveda uz mežu, braucām ar skūteriem, gatavojām ziemeļnieku ēdienus, gājām āra pirtī, nakšņojām turpat nelielā meža namiņā.
Es kā kluba treneris esmu komandu vedis pie dabas un rīkojis sacensības – ne tādas, kur ir liels enerģijas patēriņš, bet, piemēram, cirvja mešana vai loka šaušana. Pa kalnu upi braucām ar laivām. Pieļauju, ka arī ar izlasi varētu kaut ko tādu izdomāt, taču te ir cita specifika, īsti nav laika – piecas dienas nedēļā ir treniņi, bet brīvdienā atņemt laiku negribas. Aizvadīta gara sezona, kad puiši ģimenēm nevarēja veltīt īpaši daudz uzmanības, tāpēc šobrīd viņiem svarīgi pabūt ar tuviniekiem.
– Parasti saka, ka klubā, ja ir zaudējumi un sajūta, ka kolektīvs nav īsti vienots, komandai vajag aiziet uz pirti, iedzert šņabi, parunāt. Atbalstāt šādu pieeju?
– Reizēm tas var nostrādāt. Varbūt šņabis nebūs īstais dzēriens, bet ar treneriem aiziet uz restorānu un izrunāties, lai visi sajūt, ka esam viens veselums un pildām kopīgu uzdevumu – jā, protams. Svarīgi, lai būtu apziņa, ka visi – sākot ar apkalpojošo personālu un beidzot ar federācijas prezidentu – esam uz viena viļņa.
– Jūs kā treneris nevarat atļauties teikt, ka šņabis šādos gadījumos ir īstais dzēriens?
– Tā gan ir. (Smaida.) Savulaik Kurts Lindstrēms Latvijas izlases spēlētājus ar sievām uzaicināja uz restorānu, bija alus un vīns. Viss notika solīdi un normas robežās. Man spēlētāja karjeras laikā nav bijis problēmu ar disciplīnu.
– Kā cīnāties ar spēlētājiem, kuri ir talantīgi, bet ne pārāk paklausīgi?
– Tikai ar pozitīvismu – jāpārliecina spēlētājs, ka viņš spēj spēlēt labāk, nekā to dara patlaban. Katram spēlētājam ir savs raksturs, tādēļ katram jāatrod sava pieeja. Taču spēlētājam ir arī jāapzinās hierarhija: tu esi spēlētājs, bet es treneris.
– Esat stingrs treneris?
– Drīzāk demokrāts – ārpus laukuma, bet spēles laikā varu būt arī stingrs, jo, lai uzvarētu, ir jāievēro disciplīna. Divas reizes nācies kost pirkstos, ka devu spēlētājam otru iespēju, lai gan vajadzēja šķirties. Būt trenerim ir daudz grūtāk nekā būt spēlētājam. Spēlētājs atbild tikai par savu darbību, treniņā izdara prasīto un dodas mājās. Trenerim ir jāizveido komanda, jāizmanto savi spēlētāji pēc iespējas labāk. Tā ir liela atšķirība. Es arī spēlētāja karjeras laikā nedomāju, ka trenerim ir viegli, sak, tikai stāv malā un komandē. No trenera lielā mērā atkarīgs, kāda būs komandas ķīmija. Domāju, ka man līdz šim karjerā ir izdevies izveidot labus kolektīvus, varbūt izņemot divus gadījumus – vienreiz Zviedrijā un Krievijā.
