– Ko tik briesmīgu es tur izdarīju? Patiešām neatceros. Bet Polijas hokeja cilvēki 1991. gadā uzaicināja mani pārstāvēt viņu izlasi, jo mana vecmāmiņa un tēvs ir poļi, arī man padomju laika pasē bija ierakstīts, ka esmu polis. Taču es visu dzīvi biju nodzīvojis Latvijā un nemaz nedomāju par spēlēšanu citas valsts izlasē.

Lūdza Dievu

– Vai ir bijuši zaudējumi vai uzvaras, kuru dēļ lijušas asaras?

– Nē. Taču saprotu, piemēram, futbolistus, kas Pasaules kausā pēc izšķirošām spēlēm raud. Tas ir augstākais līmenis, spēlētāji atdevuši visu iespējamo, lai uzvarētu. Arī man karjerā bijušas emocionālas uzvaras un zaudējumi. Piemēram, 1988. gadā sērija pret Maskavas “Dinamo” (PSRS čempionāta pusfināls, kur rīdzinieki uzvarēja ar 2:1 un iekļuva finālā, kas ir visu laiku lielākais komandas sasniegums. – I. S.) bija laba, bet lielākoties atmiņā nāk Latvijas izlases mači. 2000. gadā Sanktpēterburgā uzvara pret Krieviju (3:2) – tā, manuprāt, bija labākā spēle. Bija sapulcēta laba komanda un iekšēji jau no sākuma ticējām, ka varam veiksmīgi nospēlēt. Spēles gaita izvērtās tāda, ka sapratām – ir iespējas, Artūrs Irbe svarīgos brīžos mūs izglāba. Spilgta bija arī uzvara divus gadus iepriekš Šveicē pret ASV. Zaudējumi? 1997. gadā pret Itāliju bija sāpīga neveiksme – bijām vadībā ar 4:1, bet beigās 4:5. Ja uzvarētu, čempionātā būtu augstāk par septīto vietu. 1994. gadā B grupā Šveicei zaudējām mačā par pirmo vietu. Pēc diviem gadiem Eindhovenā nospēlējām 1:1 un tikām uz A grupu.

– Tā mača beigās dabūjāt piecu minūšu sodu, un Znaroks esot teicis, ka nositīšot jūs, ja komanda zaudēs.

– Varbūt, lai gan tieši man viņš to neteica. Bet es jutos vainīgs – izvairoties no spēka paņēmiena, pacēlu nūju pārāk augstu, un lielais noraidījums bija pelnīts. Tas, ka pēc tam ģērbtuvē lūdzu Dievu, lai puiši iztur, ir taisnība. Neteikšu, ka esmu ļoti reliģiozs, taču Dievam ticu.