– Tas bija gadu agrāk, taču tobrīd gribēju palikt Rīgā. Tikko bija piedzimusi otra meita, visa sadzīve bija labi sakārtota. Sapratu, ka “Spartak” varētu uzspēlēt vienu sezonu, varbūt divas. Ir jāiejūtas kolektīvā, jāiekaro autoritāte – tas prasa laiku, mentālo enerģiju. Rīgas “Dinamo” es tobrīd biju kapteinis un jutu, ka aiziešana būtu nekorekts solis attiecībā pret komandu, kurā esmu pavadījis visu karjeru. Katram spēlētājam ir tāda komanda, kurā viņš jūtas komfortabli. Uzskatu, ka man ir paveicies, jo visu karjeru spēlēju divās komandās, izņemot vienu sezonu Gēteborgā, jo “Bjorkloven” izkrita no Zviedrijas elites sērijas, bet es gribēju vēl uzspēlēt augstākajā līmenī.

– Tagad Rīgas “Dinamo” līderi saņem trīssimt līdz četrsimt tūkstošus eiro sezonā. Kāda bija jūsu alga Zviedrijā?

– Desmit reizes mazāka – ap četrdesmit tūkstošiem. Otrās līgas komandā tā bija normāla alga. Turklāt es saņēmu vairāk nekā pārējie komandas spēlētāji. Nekādu kapitālu ar spēlētāja karjeru neuztaisīju. Tagad ir citi laiki.

– Savu labāko pasaules čempionātu aizvadījāt 2000. gadā Sanktpēterburgā, tomēr galvenais treneris Haralds Vasiļjevs jūs neatzina par labāko uzbrucēju Latvijas izlasē. Nebija aizvainojums?

– Katrs treneris pieņem tādu lēmumu, kādu uzskata par pareizu. Pašam bija sajūta, ka tajā čempionātā biju viens no labākajiem, man pat NHL skauti pievērsa uzmanību, taču ieraugot, ka esmu trīsdesmit sešus gadus vecs, interese pazuda. Tobrīd bija rūgtums par Vasiļjeva lēmumu, tomēr tas ātri pārgāja, vēlāk mēs ar viņu visu izrunājām. Abi esam pieauguši cilvēki, savulaik taču Rīgas “Dinamo” paguvām kopā uzspēlēt. Meistarkomandā ienācu astoņpadsmit gadu vecumā, atceros, ka neviens negribēja atdot savu vietu. Nācās pacīnīties. Visvairāk rētu un zilumu karjeras laikā ieguvu tieši “Dinamo” treniņos.

– Visiem atmiņā esat palicis kā ļoti tehnisks un rezultatīvs spēlētājs. Kā nākas, ka esat arī viens no Latvijas izlases līderiem soda minūšu skaitā?

– Tas ir interesants fakts. Pašam šķiet, ka rupji nespēlēju, taču arī klubā bija gana daudz noraidījumu. Centos būt agresīvs, nospēlēt ar korpusu, bet reizēm sanāca nepareizi. Taču kāvies karjeras laikā esmu tikai divas reizes, abas Zviedrijā. Mani kā komandas līderi bieži vien provocēja, lai dabūtu nost no laukuma. Tagad kā treneris es šādu rīcību neatbalstu.