Trenera Helmaņa karjeras labākais līgums 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šosezon Latvijas basketbolam gana eksotiskā zemē strādā Uvis Helmanis – viņš ir Japānas komandas Tokijas “Alvark” galvenā trenera Daiņa Adomaiša asistents.
“Latvijas Avīze” Uvi Helmani uz sarunu aicināja, kad Japānas čempionātā bija trīs nedēļu pārtraukums izlašu spēlēm. Eiropā tik ilga pauze ir neiedomājama. Šī ir viena no Austrumu īpatnībām. Interesanti, ka pērn līgā no 22 komandām tikai sešas iekļuva izslēgšanas turnīrā. Šogad divu konferenču vietā ir trīs, kopā 24 vienības, par medaļām cīņu turpinās astoņas. “Alvark” šobrīd 11 mačos ir septiņas uzvaras, kas Austrumu konferencē dod trešo vietu.
Ja spēlētājiem jāpierod pie līgas, vai treneriem ir līdzīgi?
U. Helmanis: Noteikti. Galvenais ir kultūras atšķirības un komunikācija ar spēlētājiem, kādas ir reakcijas spēļu laikā. Redzēju kolēģa Jāņa Gailīša minūtes pārtraukumu (“VEF Rīgas” spēlētāji dabūja pamatīgu sutu FIBA Čempionu līgas mačā. – I. S.), te nākamajā dienā būtu biļete Tokija–Rīga. Jāmāk atrast veidu, kā motivēt. Esmu Daiņum gājis klāt un mierinājis, ka tā nevar. Jāsaprot, ka esam ārzemnieki un jāpieņem noteikumi. Ķīnā spēlētāji esot vairāk jādzen, ar japāņiem ir otrādi. Trenējas labi, cenšas, informāciju uztver ātri un izpilda. Japāņi pēc savas būtības ir darītāji. Ja pateiksi – aizej no punkta A uz punktu B, izdarīs to pēc labākās sirdsapziņas. Kreativitāte nav tik izteikta kā mums. Ir daudzas izspēles, kad saspēles vadītājs liek bloku centram, kurš ar bumbu spēlē pikenrolu pret mazo. Joprojām meklējam ideālo variantu, kā nolikt visus īstajās vietās. Mums ir ļoti labi palīgi, informācija ātri pieejama, spēles laikā aiz soliņa sēž divi skauti un katrs ar savu datoru analizē spēli, tas ļoti atvieglina treneru darbu, uzreiz uzliek man situāciju un zinām, kur bija problēma.
Līgā ir tikai divas Tokijas komandas?
Lielākie vaļi ir Čiba, Šibuja un mēs, bet Tokija ar prefektūrām – tie ir 30 miljoni iedzīvotāju, un katrā var atrast kādu komandu, arī zemākās līgas ir profesionālas. Trešās līgas komandā treneris ir argentīnietis, trīs ārzemnieki, organizēti, spēlējām ar viņiem kausā, un sākums nebija viegls. Ar lidmašīnu jālido uz Okinavu, pārējos izbraukumos dodamies ar ātrvilcieniem.
Japānā ir bagāta līga?
Domāju, ka jā. Apmēram nojaušu, cik liels ir budžets un algas, bet japāņiem pieņemts, ka par to skaļi nerunā. Prasot japāņu kolēģiem par šo tēmu, viņi nekad nesaka nē, bet aiziet no atbildes. Man šis trenera karjerā ir labākais līgums. Komandās ir augsta līmeņa spēlētāji, mums – spānis Sebastians Saizs, kas šogad kļuva par Eiropas čempionu, amerikānis Alekss Kerks ir uzspēlējis NBA, tagad piekto vai sesto gadu Japānā, mēģinās dabūt pasi. Daudzi mierīgi varētu Eirolīgā spēlēt. Mēs esam “Toyota” komanda – tā ir lielākā autorūpnīca Japānā, no kā var izsecināt, uz ko tiecamies. Viss pakārtots, lai sasniegtu mērķi. Kluba galvenais cilvēks ir viens no koncerna vadītājiem, ir bijusi tikšanās ar augstāko vadību. Budžetu 75–80 procentus dod “Toyota”. Spiediens treneriem vai spēlētājiem vienmēr ir, bet nav tā, ka to ikdienā justu.
Mērķis ir tikai zelts?
Jā, tas ir pateikts, bet tā ir vēl septiņām komandām. Uz papīra mēs esam TOP trīs četri komanda.
Treneriem arī “Toyotas” izsniegtas?
Daiņum un spēlētājiem ir. Man ir internacionālās tiesības, no kluba auto nepienākas un nav arī lielas nepieciešamības, jo transporta sistēma tāda, ka viss ērti pieejams. Uz halli braucu ar Daiņu vai eju kājām – 20, 25 minūtes mierīgā tempā. Ēdināšana kluba bāzē nodrošināta, ēdu visu, pamēģinu, izmantoju iespēju un vairāk ēdu zivis. Pārsteidza, ka japāņi ļoti daudz ēd gaļu. Pēc miesasbūves ir kalsni, agrāk gaļu ēda mazāk, bet sapratuši, ka vajag, jo satur daudzas veselībai nepieciešamu lietu. Kāds ir alus? Lager tipa, nopērku dažādus, iepazīstu, bet nekāda lielā dzeršana jau nenotiek.
Jums ir lielākā halle Tokijā – 13 tūkstoši vietu.
Pret Čibu, kas ir galvenais derbijs, bija desmit tūkstoši skatītāju. Spēlējam hallē, kurā 1964. gadā notika olimpiskās spēles. Super mājas arēna. Biju izbrīnīts – betona sienas ir kā sākumā, bet izskatās it kā būtu pieci gadi, nezinu, kā viņi apstrādā. Protams, ir bijuši remonti, tehnoloģijas ieviestas, modernizēta.
Kurš sporta veids Japānā ir basketbols?
Absolūti numur viens ir beisbols, otrais – futbols, un tad turpat arī basketbols. To, ka būs Pasaules kauss nākamgad, gan nejūt.
Kā parādījās piedāvājums braukt uz Japānu?
Ģimenes dēļ gribēju palikt tuvāk mājām, vienu dienu sarunāju būt par galveno treneri Igaunijā, norunājām piecas stundas. Atbraucot mājās, pēc brīža zvanīja Daiņus – tev ir desmit stundas, izdomā, vai brauc līdzi kā asistents. Japāna vienmēr mani saistījusi kā zeme, pakonsultējos ar ģimeni un piekritu. Līgums ar igauņiem vēl nebija noslēgts, bija palikušas nianses, atvainojos, ka tā sanācis. Katru dienu tādu piedāvājumu nesaņem, nebija divu domu, ka jābrauc.
Esi viens vai ar ģimeni?
Viens, bērniem Latvijā skola, bērnudārzs. Trenera darbā tas allaž ir sāpīgākais, ka ģimene paliek mājās, tagad esmu tālu. Iepriekš biju Vācijā, uz nedēļas nogali varēju atlidot, izlašu spēlēs – pat uz nedēļu. No durvīm līdz durvīm bija deviņas stundas, tagad tās būtu 49 stundas.
Ar Adomaiti esi kopā trešo reizi. Kāpēc lietuvietis tā uzticas latvietim?
Tās nav tikai trenera, bet arī personiskās attiecības, mūsu ģimenes draudzējas. Ļoti svarīgi, ko arī pats novēroju, – ka blakus ir cilvēks, kuram vari pilnībā uzticēties, ir lojāls un būs par tevi. Kopā savulaik spēlējām Vroclavā un izcīnījām Polijas zeltu, komandā bija arī Raimonds Miglinieks.
Vai atliek laika sekot līdzi dēla Kriša gaitām?
Mazliet. Spānijā viņam bija problēmas ar veselību, droši vien tāpēc spāņi nepagarināja līgumu uz pēdējo gadu. Attīstība bija laba, sākumā gan rādījās cerīgāk, jo “Joventut” vienmēr uz jaunajiem spiedusi, bet paņēma horvātu centru Anti Tomiču un komandu vairāk veidoja, lai būtu panākumi, bet jaunie tik daudz pie teikšanas netika. Krišs aizgāja uz Vācijas otro līgu, lai varētu spēlēt, būtu labos apstākļos un domāt tikai par spēlēšanu, trenēšanos. Turklāt viņš arī mācās. Vācija bija viens no variantiem, noteikti var spēlēt arī pirmajā līgā, jautājums, kurā komandā un kāda būtu loma. Bija jāizvēlas – vai nu bundeslīgā spēlēt piecas minūtes, vai zemāk, bet ar lielāku spēles laiku. Otrais variants noteikti ir labāks, viņš ir jauns čalis, jāspēlē.
Kur šosezon ir otrs dēls Kārlis?
Kārlis sāka Igaunijā, bet neaizgāja, veselība piekliboja. Tagad nolicis basketbolu pie malas, mācās “Turībā”.
Cik daudz sekoji līdzi Latvijas izlasei un kā no malas šķiet, kur ir veiksmes noslēpums?
Ļoti svarīgs moments, ka vairākos spēļu logos izdevās sapulcināt labākos spēlētājus, tostarp no Nacionālās basketbola asociācijas – Kristapu Porziņģi, Dāvi Bertānu. Galvenais treneris Luka Banki ar itāļu mentalitāti ir citādāks, dienvidnieks, mēs kā ziemeļnieki esam aukstāki. Viņam izdevās savu mentalitāti dabūt mūsu spēlētājos un visā kolektīvā, tas nospēlēja pozitīvu lomu. Treneris ienāca ar neitrālu skatu par visu, kas notiek izlasē. Savulaik, esot VEF asistents, vienu gadu nostrādāju ar sociāla riska jauniešiem. Man par viņiem daudz ko stāstīja, bet neņēmu vērā, lai gan tur bija jaunieši ar atkarībām, pusbandītiņi. Mans redzējums veidojās no mūsu attiecībām. Līdzīgi ar Banki un spēlētājiem – neitrāls skatījums, bez zīmogiem. Prieks skatīties, kā izlase spēlē – brīvi, nepiespiesti. Redzēju gandrīz visus mačus, izņemot pret beļģiem. Pēc uzvaras pret Grieķiju personīgi apsveicu treneri ar uzvaru. Visiem Latvijas basketbola cilvēkiem tas ir ļoti liels panākums, jābūt lepniem, ka izlase tikusi pasaules čempionātā.
Vai pēc Eiropas čempionāta kvalifikācijas nepalika rūgtums, ka sliktajos rezultātos viens otrs vainoja Roberta Štelmahera asistentus?
Rūgtums bija par rezultātu un nesasniegto mērķi. Darīju visu pēc labākās sirdsapziņas, grūti komentēt, kas apkārt tiek runāts. Arī labiem dakteriem ne vienmēr iznāk izārstēt pacientus. Trenera darbā ir veiksmīgāki un ne visai veiksmīgi laika posmi, bet tas ātri jāaizmirst, jāveic sevis analīze. Jāizrunājas ar cilvēkiem, kurus respektē. Zinu, ka viens no sieviešu izlases treneriem skautoja mūs, asistentus – pirmo reizi ko tādu dzirdu, bet lai tas paliek, nav jēgas iedziļināties. No malas skatoties spēles, arī man šķiet, ka viss it kā labāk saprotams un ir skaidrs, kā jāspēlē. Esot iekšā kolektīvā, tas ir kā diena pret nakti. Pēc cikla runāju ar Robertu Štelmaheru, ko varējām labāk, ko tieši es varēju labāk. Neko sliktu nedzirdēju. Ja kaut kas tāds būtu, tad noteikti pateiktu un es to akceptētu. Man nav bijis uzdevums lēkāt trenera priekšā, žestikulēt, lomas sadalītas, viss skaidrs. Vienmēr esmu bijis Latvijas valsts un basketbola patriots.
Vizītkarte. Uvis Helmanis
Dzimis 1972. gada 10. jūnijā.
Tokijas “Alvark” galvenā trenera asistents.
Latvijas izlases rekordists aizvadītajās spēlēs – 184. Pārstāvējis Latviju sešos Eiropas čempionātos
Kā spēlētājs kļuvis par Latvijas čempionu ar “ASK/Brocēni-LMT” (1999) un “Barons/LMT” (2010). Polijas čempions ar Vroclavas “Zepter Slask” (2001) , Vācijas čempions ar “Bamberg” (2005).
Kā treneris strādājis ar klubiem Latvijā, Lietuvā, Polijā, Vācijā. Bijis Latvijas izlases treneru korpusā, vadījis Latvijas jauniešu izlases.
