Ilze Kuzmina: Eksāmenos prasīs zināšanas, nevis demonstrēt prasmi pašiem mācīties 3
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krīzes situācijas uzrāda jebkuras sistēmas vājās vietas. Tā arī koronavīrusa pandēmija izgaismojusi vājumu ne tikai veselības aprūpes sistēmā, skaudrāk norādot uz darbinieku trūkumu, bet arī izglītības sistēmā.
Nepieciešamība skolēnus mācīt attālināti vai nodrošināt distancēšanos skolas telpās parāda, cik daudzas skolas nav gatavas strādāt citādi nekā līdz šim.
Izglītības un zinātnes ministrija gan var izstrādāt vadlīnijas par to, ka skolām attālinātajās mācībās jānodrošina pēc iespējas vairāk stundu tiešsaistē, bet skolas var to nedarīt, jo vadlīnijas nav likums. Turklāt vienmēr var atrunāties ar tehnoloģiju trūkumu, kas nepieciešamas attālinātajām mācībām. Cik šis tehnoloģiju trūkums ir objektīvs, par to šobrīd grūti spriest.
Diemžēl bez tiešsaistes stundām nav iespējams izskaidrot jauno mācību vielu, operatīvi reaģēt uz skolēnu jautājumiem un galu galā redzēt, cik daudz darbu skolēns pilda pats, cik daudz noraksta vai izčinkst izpildīt vecākiem.
Sekas, protams, būs. Tās izjutīs skolēni: viņi pandēmijas dēļ vienkārši iemācīsies mazāk. Var, protams, priecāties, ka bērni un jaunieši apgūs pašvadītās mācīšanās prasmes, taču ir liels risks, ka vēl vairāk viņi apgūs prasmes izlikties, ka mācās. Turklāt eksāmenos no viņiem tomēr prasīs zināšanas, nevis demonstrēt prasmi pašiem mācīties.
Skolu nespēja strādāt citādi, strauji pielāgoties jaunai situācijai, nezaudējot darba kvalitāti, apliecina to zemo kapacitāti. Diemžēl nespēja ieviest pārmaiņas draud ne tikai ar izglītības kvalitātes zudumu pandēmijas skartajos mācību gados: tas ir brīdinājuma signāls, ka pilnvērtīgi netiks ieviestas gadiem plānotās un dāsni finansētās izglītības reformas, kam vajadzētu nozīmēt gan jaunas izglītības metodes, gan arī citādas vērtēšanas sistēmas ienākšanu skolās.
Taču skolu vājums nav pašu skolu vaina. Tās ir nozīmīgas, bet tikai vienas no spēlētājām izglītības sistēmā. Medicīnā ārsti, ja vien iespējams, pirms nopietnas operācijas gādā par pacienta veselības stāvokļa nostiprināšanu un stabilizēšanu, baidoties, ka citādi pacients operāciju nepārdzīvos. Izglītībā pirms būtisku reformu ieviešanas skolas netika pienācīgi stiprinātas.
Jā, iespējams, mērķis tāds bija: bija gan daudz digitalizācijas, sadarbības utt. projektu, taču nu redzam, ka tie acīmredzot ilgtermiņa sekas uz skolu darbību nav atstājuši. Tā noteikti ir skolu pašu atbildība, tomēr arī projektu izstrādātājiem bija jāraugās, lai tie netiktu īstenoti formāli.
Turklāt nedrīkst aizmirst pašvaldību atbildību: tieši tās lielākoties ir skolu dibinātājas, tās apstiprina skolu direktorus, kas tālāk organizē darbu, vai nu tiecoties uz izaugsmi, vai arī ne.
Zivs, kā zināms, pūst no galvas. Skolu galva it kā ir Izglītības un zinātnes ministrija un tai pakļautie dienesti. Taču patiesībā vislielākā teikšana ir Saeimas deputātiem, kas lemj, vai, piemēram, bērniem jāsāk iet skolā no 6 vai 7 gadiem. Ja izglītības ministrs, labi redzot, ka diez vai būs politiskais atbalsts agrākām skolas gaitām, liek ierēdņiem izstrādāt izglītības reformu, kas balstās uz sešgadniekiem skolā, sistēma tiek grauta ilgtermiņā.
Jo galu galā ministram no savas avantūras jāatsakās pēdējā brīdī, kad laika palicis vien tik, lai reformas izstrādātu un ieviestu milzīgā haotiskā un paviršā steigā.
Par šīm avantūrām maksā skolotāji, kuriem jāievieš jaunais izglītības saturs bez mācību materiāliem. Jo visi pirmajam semestrim nepieciešamie mācību materiāli būšot publicēti tikai šonedēļ, kad līdz 1. semestra beigām atlicis pusotrs mēnesis.
Cieš arī esošā izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, kuras demisiju par nekvalitatīvām izglītības reformām nu draud prasīt Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība.
Taču esošā ministre reformas tikai turpina. Pagriezt ratu atpakaļ vairs nevar, jo objektīvi pārmaiņas skolās ir vajadzīgas. Kas gan jāpārdomā esošajai ministrei: vai ieilgusī neskaidrība par skolu tīklu kārtošanu, kvalitātes un kvantitātes kritērijiem skolām ļauj pilnvērtīgi plānot izglītības iestāžu attīstību. Tomēr arī šai problēmai jau izaugusi gara bārda.
Izglītība ir ilgtermiņa process. Trauslās gaismas pilis – skolas – savu vājumu parāda krietnu brīdi pēc tam, kad sākta to drupināšana. Tāpat 2020. gada haotiskā mācību procesa sekas pilnībā būs redzamas tikai nākotnē.
