Trauslai mūžībai pa pēdām. Eduards Dorofejevs recenzē izstādi “Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā” Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā 0
Eduards Dorofejevs, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja pirmā stāva izstāžu zālē no 25. novembra līdz 8. maijam apskatāma 19. gadsimta vēsturisko fotogrāfiju izstāde “Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā”.
Pārsūtīt fotogrāfiju uz telefonu vai dalīties ar attēliem sociālajos tīklos – tās ir ierastās procedūras, kuras mēs veicam regulāri un gandrīz automātiski, neapgrūtinot sevi ar jautājumu – kāpēc? Fotoattēli ne tikai atspoguļo dažādus mūsu dzīves momentus, visbiežāk īpašus un nozīmīgus, bet tie arī ir pārvērtušies par jaunu neverbālu komunikācijas formu un savdabīgu mūsu atmiņas turpinājumu.
Pilnībā neuzticoties savai atmiņai, mēs deleģējam fotogrāfijām krāt un uzglabāt liecības par savu dzīvi. Bet cik drošs ir šis mūsu ārējais atmiņu uzglabāšanas veids? Diemžēl neviens materiālais nesējs nav mūžīgs, un īpaši tas attiecas uz pirmajām, vēl 19. gs. izgudrotajām fototehnikām. Par šo vērtīgo un neizbēgamai iznīkšanai nolemto Latvijas senākās fotogrāfijas periodu izsmeļoši un emocionāli stāsta Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izstāde “Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā”.
Atšķirībā no daudziem citiem mākslas veidiem fotogrāfijai ir zināma precīza dzimšanas diena – 1839. gada 7. janvāris, kad Francijas Zinātnes akadēmijas sēdē tika paziņots par jaunu mehānisku paņēmienu, kas ļauj iemūžināt apkārtējo pasauli. Par šīs tehnoloģijas izgudrotāju kļuva mākslinieks Luijs Dagērs, kura vārdā arī tika nosauktas pirmās fotogrāfijas uz apsudrabotām vara plāksnēm.
Latvijas teritorijā dagerotipi parādījās drīz pēc to izgudrošanas. Sākumā tos veidoja tikai ceļojošie meistari, bet jau 19. gs. 40. gados lielajās pilsētās darbojās vietējās fotodarbnīcas. Uzplaukumam vienmēr seko krīze, un desmit gadu laikā citu – lētāku un ērtāku – tehniku parādīšanās dēļ dagerotipi piedzīvoja strauju savas popularitātes norietu.
Izstādes kuratorei Laumai Lanceniecei, apzinot vairāk nekā piecdesmit Latvijas muzejus, arhīvus un bibliotēkas, izdevās salasīt aptuveni duci vietējās izcelsmes dagerotipu, kuros mēs redzam gadsimta vidus turīgos pilsētniekus, iemūžinātus labākajās parādes portreta tradīcijās. Šajā periodā glezniecības ietekme uz fotogrāfiju jūtama katrā rakursā un katrā žestā, un tā arī nav nejaušība, jo liela daļa dagerotipistu tiešām bija trenēti gleznotāji.
Salīdzinājumam labi noder daži eksponāti, kas nonākuši Latvijas muzeju kolekcijās kā dāvanas, bet tapuši citās zemēs, pārsvarā ASV. Tas piešķir izstādei plašāku kontekstu un jau iezīmē to, kā drīzumā fotogrāfija vizuāli apvienos visu pasauli. Blakus Valmieras apriņķa Šķirstiņu muižas melderim Pēterim Grosvaldam (gleznotāja Jāzepa Grosvalda vectēvs) vai Liepājas ierēdņa dubultportretam ar sievu svinīgās kleitās pozē respektablas amerikāņu pusaudzes, kuru acu zīlītēs vēl nav atstarojies Amerikas Pilsoņu karš.
Šis amerikāņu dagerotips simboliski attēlots arī uz centrālā plakāta, jo, kā paskaidroja izstādes kuratore, tieši šis dagerotips pirms četriem gadiem deva impulsu viņas pētniecībai un vēlmei saglabāt šos trauslos pagātnes lieciniekus. Izstāde nav vienīgais jūtamais rezultāts, jo projekta ietvaros tika veikta arī daudzu objektu konservācija un, pateicoties restauratoram Kristapam Latvim, eksponēto priekšmetu mūžs tika būtiski pagarināts.
Atmiņu trausluma cīņa ar nāves un aizmirstības spēku simboliski risināta arī ekspozīcijas noformējumā. Pie pašas ieejas sastopamies ar divām vitrīnām, kas piešķir būtisku kamertoni visai izstādei. Pirmajā atrodas Ventspils tirgotāja E. F. Fēges zudušais portrets. Proti, pati plāksnīte, protams, atrodas uz vietas, bet virsslānis ar kādreizējo attēlu nu ir tukšs. Šis dagerotips tika atrasts izdemolētajos Krustkalna kapos Ventspilī pirms gandrīz pusgadsimta.
Visticamāk, tas bija ielikts aizgājēja zārkā, un pēc izrakšanas toreiz vēl varēja saskatīt miglainu vīrieša siluetu. Domājot par šo priekšmetu, senās fototehnikas kļuva vēl daudz cilvēciskākas: ja attēls uz šiem unikālajiem priekšmetiem ir izgaisis, neviena mūsdienu tehnoloģija nespēs to izglābt, tāpat kā nespēj atgriezt dzīvību mirušā ķermenī. Otrā vitrīnā ir putekļi, kas palikuši pēc restaurācijas, un tās mikroskopiskajā klusajā dabā jau jūtams zināms “memento mori” tēmas optimisms un mistiskā cerība uz šo priekšmetu “augšāmcelšanos”.
Dagerotipija nav vienīgais senās netiražējamās fotogrāfijas veids, ko var apskatīt un detalizēti izpētīt ar izstādes ceļveža palīdzību. Izstādes uzmanības centrā atrodas arī ambrotipi (no grieķu val. “ambrotos” – mūžīgs) – fotogrāfijas uz stikla plāksnes, kas, pateicoties slapjā kolodija reakcijai, dod vienu negatīvu, kuru ātri var pārvērst par pozitīvu, pieliekot aizmugurē tumšu fonu.
Šie lētākie “stikla dagerotipi” arī kareivīgi pārņēma tirgu un krāšņi nodzīvoja sev atvēlēto gadu desmitu, kamēr foto entuziasti pielāgoja savām vajadzībām pavisam lētas dzelzs skārda plaknes. Ferotips jeb fotogrāfija uz melni lakotas plānas dzelzs plaknes atšķirībā no dagerotipiem un ambrotipiem, kas atspoguļo galvenokārt pārtikušā slāņa pilsētnieku portretus, strauji kļuva pieejams plašākai sabiedrībai un tādējādi no ekskluzīva pakalpojuma fotogrāfija pārvērtās par masu produkciju. Ferotipi veido aptuveni pusi no izstādes eksponātiem un ļauj ieraudzīt daudz plašāku tēmu un sabiedrības pārstāvju diapazonu.
Šeit jau var ieraudzīt visu Latvijas novadu cilvēkus, ne tikai pilsētniekus, bet arī lauku ļaudis, latviešu inteliģenci un kultūras darbiniekus, karavīrus un studentus, nopietnus un ekscentriskus, vecus un pavisam jaunus. Ferotipi noturējās daudz ilgāk, un tos turpināja lietot līdz pat Pirmajam pasaules karam: šī lētā tehnika tika izmantota pirmajos pašapkalpošanās momentfoto automātos, tāpat izgriezti ferotipu fragmenti tika nēsāti medaljonos un pat aprocēs.
Ne visām fotogrāfijām šajā izstādē ir zināms autors, un ne visiem portretējamiem ir vārds, bet, pateicoties mākslinieces Lienes Mackus scenogrāfijai, katram priekšmetam ir savs piemineklis. Visa šī izstāde pēc būtības ir unikāls piemineklis senajām fototehnikām un ir būtisks veids, kā saglabāt vēsturi, kā neļaut atmiņām izgaist un laika spārnam noslaucīt šajās fotogrāfijās redzamo cilvēku skatienus, kas velti cerēja pārvērst savu plūstošo tagadni noturīgā mūžībā.
