Juris Lorencs: Vai modernās tehnoloģijas ir darījušas cilvēku laimīgāku? 0
Eiropas Aviācijas drošības pārvalde paziņojusi, ka tā slēdz Eiropas Savienības gaisa telpu “Boeing 737 MAX” lidmašīnām. Lēmums pieņemts pēc nupat notikušās aviokompānijas “Ethiopian Airlines” šī modeļa avārijas, kurā gāja bojā 157 cilvēki.
Pagājušā gada oktobrī nogāzās Indonēzijas aviokompānijas “Lion Air” tā paša modeļa lidmašīna, toreiz dzīvību zaudēja 189 cilvēki.
Tātad nevis lainera tehniskā konstrukcija vai pilotu kļūdas, bet gan neredzamais “softs”. Nepareizi uzrakstīta lidojuma automātiskā vadības sistēma, kas varot pārņemt lidojuma kontroli un pretēji pilotu gribai nospiest tās priekšgalu uz leju tā, ka lidotāji to vairs nespējot laikus pacelt atpakaļ.
Reaģējot uz notikušo, ASV prezidents Donalds Tramps savā tvitera kontā ierakstījis: “Lidmašīnas kļūst par daudz sarežģītas. Vairs nav vajadzīgi piloti, bet gan datorzinātnieki no Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta. Es to redzu visu laiku daudzos produktos. Vienmēr nevajadzīgi tiek mēģināts iet vienu soli tālāk, kaut arī bieži vien vecais un vienkāršākais ir daudz labāks.”
Es varu tikai piekrist šiem vārdiem. Bet problēmas būtība patiesībā ir daudz dziļāka.
Citādāku – jā, bet ne laimīgāku. Tiesa, to vislabāk var saprast paaudze, kas dzīvojusi laikmetā pirms interneta, mobilā telefona un sociālajiem tīkliem. Un tad nākamais jautājums – vai tehnoloģijas ir darījušas cilvēka dzīvi labāku? Jā un nē. Nenoliedzami daudz kas kļuvis vienkāršāks un ērtāks. Tas, ka mēs caur aplikāciju “WhatsApp” varam sazināties ar jebkuru pasaules nostūri, turklāt praktiski bez maksas, ir milzīgs ieguvums.
Vienlaikus pasaule kļuvusi arī daudz ievainojamāka. Uzskatāms piemērs – 7. martā uz laiku bija traucēta “Swedbank” internetbankas, norēķinu karšu un bankomātu darbība. Pie vainas, saprotams, bijušas ķibeles bankas datorsistēmā. Ja kāds šajā brīdī nevarēja nopirkt maizes kukuli vai cigarešu paciņu, tā varbūt nav liela bēda.
Uz šo notikumu fona nesaprotama ir tendence ierobežot skaidrās naudas apriti vai pat pilnībā atteikties no tās, uz ko acīmredzot virzās Zviedrija. Mēs tiekam brīdināti par kibernoziegumiem, pat par iespējamo kiberterorismu vai naidīgu valstu kiberuzbrukumu. Viens no šādu uzbrukumu pirmajiem mērķiem būtu banku, sakaru uzņēmumu un energokompāniju datorsistēmas.
Saprotams, dzīve būtu paralizēta, un vismaz uz brīdi bankas karte nebūtu pat tā plastmasas gabaliņa vērta, no kā tā ir izgatavota. Tāpēc atņemt cilvēkiem iespēju rīkoties ar skaidro naudu nozīmē padarīt tos pavisam neaizsargātus, nemaz nerunājot par sabiedrības destabilizācijas draudiem ar visām izrietošajām sekām.
Īpaši jau Latvijas apstākļos varētu uzrasties spēki, kas notiekošo mēģinātu ievirzīt vandalisma un politisku, pat nacionālu sadursmju gultnē. Un vēl – skaidrā nauda nav tikai cilvēka brīvības sastāvdaļa, tas ir arī viņa (patiesībā visas tautas) drošības spilvens. Dažkārt pat pēdējais salmiņš kritiskās situācijās. Ir taču dzirdēti stāsti, kā cara laiku zelta monēta vai sudraba pieclatnieks paglābis no bada nāves izsūtījumā.
Tramps atgādina, ka “bieži vien vecais un vienkāršākais ir daudz labāks”. Viens no retajiem politiķiem, kurš tik skeptiski izsakās par šķietamu, patiesībā traucējošu progresu.
Lūk, piemērs – par to, ka svarīgus valstiskus lēmumus Latvijā pieņem ne vairs “politikas drēbi” izjūtoši cilvēki, bet gan tehnokrāti un viņu radītas automātiskas vadības sistēmas, atgādināja nesenā jezga ap ienākumu deklarācijām. Daži cilvēki uzzināja, ka viņiem ir pāris centu liels nodokļu parāds valstij. Bet varbūt programmu varēja uzrakstīt tā, ka nodokļu parāds, kas mazāks par vienu eiro, automātiski tiek dzēsts? Naudas ziņā budžetam tas būtu niecīgs zaudējums, bet valsts ieguvums sabiedrisko attiecību jomā – milzīgs.