“Trausla dziļu noskaņu dzeja.” Recenzija par Agneses Rutkēvičas dzejas krājumu „Vietām cilvēki” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Agneses Rutkēvičas (izdots ar pseidonīmu Anna Foma) debijas krājums “Jaunā Vāgnera klusēšana” (“Mansards”, 2012) jau liecināja, ka latviešu lirikā ienākusi dzejniece ar savu īpašu balsi. Pēc astoņiem gadiem sagaidīts arī otrs dzejnieces krājums “Vietām cilvēki”. Noteikti jāakcentē, ka dzejas veldzi lieliski papildina, pat padziļina mākslinieces Evelīnas Andžānes ilustrācijas.
Šajā krājumā izgaismojas nepārtraukti savstarpēji saistošs un arī papildinošs noskaņu kopuma ritums – liriskās varones emociju gruzdošas zemdegas: gaisma / tumsa, atmiņas / laiks, klusums / mūzika, tukšums / piepildījums.
Gaismas un tumsas pretstatus var pielīdzināt devītajam vilnim, kas nepārtraukti ir krājumā klātesošs. Ilustrācijai viens piemērs: “kamēr tumsa mūs ieņem / es tevi atceros / kā noturīgu / maigu // gaismu” (49. lpp.)
Gaisma tomēr dzejniecei ir primāra, tumsa nāk kā brīdinājums, arī kā neizbēgamības pieļāvums: “saki ka gaisma – / tā ir lēnāka dzīve / ka nākotne ir zem plakstiem / briestoša tumsa”. (46. lpp.) Tomēr jābilst, ka sajūtās krājuma kopnoskaņu kopumā var raksturot un uztvert kā trauslu, sievišķīgu un gaišu. Tumsa dzīvē būs klātesoša vienmēr, ar to jārēķinās, taču tā netinas nolemtības un nospiestības šallē, tā nebūt nav ārdoša un iznīcinoša, un līdz mielēm baisa.
Visiem mums labi pazīstama sajūta ir atcerēšanās, atmiņu vilinājums. Arī Agneses Rutkēvičas liriskajai varonei ir būtiski šķetināt pagaisušo. Laika distance dara atmiņas maigākas, harmoniskākas: “viens otra atmiņās esam mierīgi / kā zirgi pļavās pirms rītausmas”, “viņu atmiņas tagad uzvedas / kā labi audzināti bērni [..]”. (74. lpp.; 10. lpp.) Top arī piedots, jo nepielūdzamais laiks, arī ticība augstākajam (“divām acīm divas acis / vēlreiz klusi lūdzas / nezaudē mūs / vēlreiz / Kungs”. (16. lpp.)) ir dzejnieces dzejā klātesoši.
Dzejniecei būtiska ir skaņa, mūzika, arī klusums nav mēms. Agnese Rutkēviča ir mūzikas mīloša, zinoša, viņa to neslēpj, tā viņu iedvesmo, to viņa arīdzan tver sajūtās: ” [..] mūzika vēsa kā ilgas…” (19. lpp.). Klusums nereti ietiecas atmiņās (“atmiņas plosa skatienu / urā kāds aiziet / nodreb čuksti un lēni / milzt klusums” (30. lpp.), vai arī: “klusums piestājis pie lūpām / kā kuģis atmiņu ostā” (26. lpp.)), un liriskā varone piedzīvo visdažādākās klusuma nianses (“uzmanīgs klusums” (49. lpp.), “pacietīgs klusums” (77. lpp.) u. c.). Savukārt tukšums dzejniecei nav kā vakuums. Tam ir matērija, dažubrīd pat ļoti skaudra: “migla pieelpo tukšumu krastā” (29. lpp.).
Krājumā dominē trīs tēli, ko tikpat labi varētu piepulcināt arī noskaņām, tomēr atļaušos tos izcelt atsevišķi, ārpus noskaņu gammas, proti, acis, jūra un krasts.
Acis – skropstas / plaksti ir grods un daudzpusīgs tēls, viens no krājuma poētiskajiem pārsteigumiem. Acis ir vairogs pret ikdienību un pasauli, ieslēgšanās sevī, neaizsargātība: “miega drupas zem skropstu mūriem” (19. lpp.), “kaila zeme pirms sniega – / tās ir acis bez plakstiem” (27. lpp.). Dzejoļos skropstas, plaksti atkailina, niansē plašu, sakāpināti spēcīgu emociju spektru: “vējš plosa mežu / kā atvadas plosa kādu / kurš neatvadās / nodreb skropsta un / neviena nepamanīts / nolūst koks”. (30. lpp.)
Savukārt jūra ir liriskās varones tiecība pēc apvāršņa, sirds un domu plašuma reprezentants, domas par apvārsni kā par ļoti gaistošu un trauslu, neaizsniedzamu tiecību parādību, kā arī ļoti sargājamu liriskā “es” iekšējo sajūtu: “pieskatīdami jūru / klīstam gar krastu” (34. lpp.), “lietus mākoņi pienākuši mums bīstami tuvu / noskaņot savas zemās balsis / jūra izskalo klusās dabas / skatienos ierāmētas / skumst nekustīgas bākas”. (63. lpp.)
Krasts krājuma dzejoļos nereti sabalsojas ar tukšumu. Liriskajai varonei smeldzīgais tukšums rodams ūdens klajuma – cilvēka sajūtu krastos: “izgrebsim laivas un airēsim atpakaļ sevī / krasti būs tukši un atvadas arī / rokas būs tukšas un atvadas arī”. (65. lpp.) Agneses Rutkēvičas tukšums ir disharmonisks, izmisuma pilns, taču vienlaikus pārsteidzošs ar krasta sajūtu neatslābstošiem meklējumiem.
Agneses Rutkēvičas dzejā daudzi no lietotajiem sajūtu izteicējiem pirmajā brīdī šķiet jau daudzkārt manīti citu dzejnieku lirikā un varētu likties, ka tie ir sevi jau izsmēluši, kļuvuši iepriekšparedzami. Taču šis nav tas gadījums! Agneses Rutkēvičas dzejā gaisma / tumsa, atmiņa, klusums, tukšums utt. ieguvuši jaunu, svaigu skanējumu, kurus var izgaršot veldzējoties un ar baudu.
