Traumas un negadījumi vasarā. Kā rīkoties? 0
Savainoties var gadīties jebkurā gadalaikā, taču ir daži traumu un negadījumu veidi, kas raksturīgi galvenokārt vasarai.
Kā šādos gadījumos pareizi sniegt pirmo palīdzību un kad neiztikt bez mediķu izsaukšanas, skaidro Latvijas Sarkanā Krusta Pirmās palīdzības un ārkārtējo situāciju programmas koordinatore, pirmās palīdzības pasniedzēja Evita Zagorska un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Komunikācijas nodaļas vadītāja Ilze Bukša.
Kukaiņu dzēlieni
Visbīstamākās sekas var būt bišu, lapseņu vai iršu dzēlieniem. Pirmās palīdzības sniegšana atkarīga no tā, kur trāpījis dzelonis, kā arī no cilvēka organisma individuālās reakcijas.
Ja kukainis iedzēlis rokā, kājā vai ķermenī un seko akūta alerģiska reakcija (sāk pietūkt ne tikai sadzeltā vieta, bet arī pārējās ķermeņa daļas, cilvēkam ir apgrūtināta elpošana un sākas smakšana), noteikti nekavējoties jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Neatkarīgi no reakcijas stipruma sadzeltā vieta jādzesē ar vēsu ūdens kompresi – tā atvieglos sāpes un mazinās pietūkumu. Var lietot antihistamīnu līdzekļus.
Jāatceras, ka organisma atbildes mehānisms uz kairinātājiem dzīves laikā var mainīties: akūta reakcija uz kukaiņa dzēlienu var būt arī cilvēkam, kuram nekad iepriekš tādas nav bijis, tāpēc sadzeltais jānovēro arī tad, ja zināms, ka līdz šim viņam nekas ārkārtējs no bites vai lapsenes uzbrukuma nav noticis.
Īpaši bīstami ir dzēlieni mutes dobumā vai mēlē, kas vasarā gadās biežāk.
Kukaiņi var iekļūt limonādes pudelēs, alus bundžās, rāpo pa augļiem vai nonāk ēdienā un tad sadzeļ neuzmanīgāku ēdēju vai dzērēju. Insektu indei izplatoties un sākoties tūskai, drīzāk var sekot smakšana, tāpēc obligāti jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Gaidot brigādi, cietušais jādzesē un jāatsāpina no iekšpuses un no ārpuses. No ārpuses – ar vēsiem apliekamajiem uz kakla (piemēram, var uzlikt aukstā ūdenī saslapinātu dvieli vai piespiest kādā drāniņā ietītu pelmeņu paku no saldētavas), no iekšpuses – ar vēsu dzērienu, vislabāk – ūdeni. Pieaugušais var arī pasūkāt ledu, bet bērnam var dot saldējumu – lai ēd kaut ar zupas karoti.
Zemes likšana pie dzēliena vietas ir drīzāk tautas medicīnas un kino klasikas, ne pirmās palīdzības sastāvdaļa.
Ja ir izvēle starp vēsu ūdens kompresi un vēsu zemi, labāk izvēlēties pirmo, lai sevi pasargātu no infekcijas riska.
Čūskas kodums
Neatliekamā medicīniskā palīdzība ik sezonu nepieciešama 50–60 čūsku sakostajiem, liecina NMPD statistika. Ja tāda nelaime notikusi, nav jānopūlas demonstrēt zināšanas bioloģijā un noteikt, vai tik tiešām iedzēlusi odze, vienīgā Latvijas indīgā čūska, vai tomēr tas bijis zalktis vai glodene.
Jāpieņem, ka tā bijusi indīga ložņa, un attiecīgi jārīkojas: jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Gaidot mediķu ierašanos, jācenšas saglabāt mieru un pēc iespējas mazāk kustēties, lai sirds ritms un asinsrite nepaātrinātos, līdz ar to nepadarot straujāku indes izplatīšanos organismā. Ja cietušais ir vietā, kur palīdzības sniedzējiem varētu būt grūti piekļūt, piemēram, brikšņos vai purvā, var virzīties uz meža malu, bet ļoti, ļoti lēnām.
Paņēmieni ar indes izsūkšanu, sakostās vietas piededzināšanu, žņauga aplikšanu vai improvizētu ķirurģisku operāciju lai paliek Čaka Norisa filmām. Parastam cietušajam tie var nodarīt daudz ļauna, nekādi nepalīdzot un neatvieglojot.
Jāatgādina, ka žņaugu neizmanto arī asiņošanas gadījumā.
Apdegumi
Kaut arī bīstamāko posmu – Jāņus – jau esam pārdzīvojuši, šašliku un bārbekjū sezona turpinās. Tad var gadīties piegrūst roku karstam grilam, apdedzināties ar atklātu liesmu vai svilinošu tvaiku. Pareiza rīcība ir nekavējoties sākt apdedzināto vietu dzesēt zem vēsa, tekoša ūdens – gan tad, ja apdedzinājies pieaugušais, gan tad, ja bērns. Ūdenim nav jābūt ledaini stindzinošam, bet 15–25 grādu temperatūrā.
Dzesēšana jāturpina vismaz 10 minūtes – arī tad, ja jau pēc divām trim šķiet, ka viss kārtībā.
Salīdzinājumam var minēt nule novārītu olu: ja to pāris minūšu atdzesē aukstā ūdenī, no ārpuses tā šķiet vēsa, bet nolobot un ēdot jūtams, ka vidū tā joprojām ir pavisam karsta. Tā ir arī ar ādu un dziļākiem audiem, kas ilgi saglabā karstumu, tāpēc jāvēsina neatlaidīgi.
Dzesējot jānovērtē apdeguma lielums: ja tas lielāks par cietušā plaukstu (tas atbilst apmēram 1% no visas ādas virsmas), obligāti jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, lai saņemtu profesionālu palīdzību.
Ja apdeguma vietai virsū apģērbs un nav sakusis ar bojāto ādu, tas uzmanīgi jāatdala. Iekusis audums gan nav jārauj nost, jo tad trauma padziļinās. Tad ar tekošā ūdens strūklu jātēmē starp ādu un audumu, ja iespējams, atdalīšanu atstājot dakteru ziņā.
Ja apdegušas rokas, bet uz pirkstiem ir gredzeni, ap locītavu – aproces vai pulkstenis, aksesuāri pēc iespējas ātrāk jānoņem (ja vien tas iespējams, protams). Kāpēc?
Apdegumiem nenovēršami sekos tūska.
Tad dekoratīvie priekšmeti darbosies kā nelieli žņaugi, traucējot normālai asinsritei un apgrūtinot atlabšanu.
Vien iluzoru un īslaicīgu labsajūtu radīs apdegušās vietas noziešana ar kaut ko ledusskapī atrodamu (sviestu, krējumu, majonēzi, eļļu), toties ēdiens kalpos par lielisku barotni baktērijām. Tas arī pamatīgi apgrūtinās mediķu darbu, sniedzot pirmo palīdzību nopietnāku apdegumu gadījumā: vairākums pretapdeguma līdzekļu ir uz ūdens bāzes, no labi ietaukotās vietas tie vienkārši slīdēs nost.
Ja pretapdeguma putas lieto mājas apstākļos, tad tikai tādā gadījumā, kad skaidrs, ka netiks izsaukta medicīniskā palīdzība. Ja bojāto vietu klās putu kalni, mediķiem būs grūti novērtēt traumas lielumu un dziļumu un būs jātērē laiks, putas tīrot nost.
Ja, grilējot vai kā citādi rīkojoties ar uguni, cilvēkam aizdegas apģērbs, apkārtējiem der atcerēties: tas, ka degošais skraidelē apkārt un vicina rokas, nav itin nemaz smieklīgi. Šādi tiek veicināta gaisa piekļūšana, liesmas nemazinās, bet gan kļūst vēl stiprākas. Jācenšas cietušo nogāzt gar zemi, lai vārtās, un virsū vēl jāuzmet segas (vēlams, vilnas), lai liesmas slāpētu. Ja nav cita labāka apdzēšanas veida, var izmantot arī ugunsdzēšamo aparātu, taču nedrīkst pūst uz sejas.
Pārkaršana
Vasarā tā ir akūta problēma, jo īpaši, ja karstums neatkāpjas vairākas dienas pēc kārtas. Pārkaršana galvenokārt saistīta ar bezvēju, neatbilstošu apģērbu un fizisko slodzi, nepietiekamu padzeršanos. Lielākam riskam pakļauti veci cilvēki un mazi bērni, kuriem pašiem grūtāk novērtēt laika apstākļus.
Piemēram, dzestrākā rītā vecāki var uzvilkt mazulim džemperīti, kas paliek mugurā arī vēlāk, kaut gan gaiss jau pamatīgi uzkarsis – mazajam neienāk prātā, ka to vajadzētu vilkt nost.
Karstā laikā jāvelk plāns, gaišs apģērbs, galvā jāliek cepure vai lakats, bieži jādzer.
Nav ieteicams ilgi uzturēties karstās telpās, jo īpaši – automašīnās.
Ja notikusi pārkaršana, ir karsti, grūti, smagi, šķiet, ka tūlīt ģībs, vai melns gar acīm. Cietušais, kuram ir šādi simptomi, jānovieto vēsākā vietā, vēlams, paēnā, pusguļus stāvoklī, pagalvī paliekot salocītu jaku vai somu, bet, ja nekā pa rokai nav, galva jānovieto uz palīdzības sniedzēja ceļiem. Pavisam horizontāli guldīt nevajadzētu, jo pārkaršanu nereti pavada nelabums. Pilnīgi atguļoties, “karuselis” sagriezīsies jo strauji, var sākties vemšana.
Atguldīto var atvēsināt pavēdinot, piemēram, ar kādu avīzi vai žurnālu “Mājas Viesis”. Var arī aplikt vēsā ūdenī samitrinātu dvieli, taču jāatceras apliekamo pēc brīža nomainīt: slapjā drāna siltumā var uzkarst – tad tā sāks sildīt, nevis dzesēs.
Parasti pēc šādas aprūpes cilvēks jau drīz sāk justies labāk. Ja ar šiem centieniem par maz, cietušais joprojām ir ļengans, jūtas slikti un vemj, jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.
Vasarā notiek daudz dažādu sporta sacensību, arī skriešanas seriāli ar amatiersportistu piedalīšanos.
Ja laiks ir karsts, der kritiski novērtēt savu fizisko sagatavotību un sportisko formu: vai tiešām izturēšu līdz galam? Skrienot ieteicams mērīt pulsu un sekot jebkādām izmaiņām organisma “uzvedībā” un vajadzības gadījumā atteikties no nodoma finišēt par katru cenu.
Jāatceras arī, ka tamlīdzīgos masu pasākumos vienmēr ir pieejama medicīniskā palīdzība – nevajag kautrēties to lūgt! Diemžēl daudzās lielajās sacensībās palīdzība nepieciešama pārprastas izturības gadījumos, kad skrējējs saļimst aiz finiša līnijas, savā darbā pārliecinājusies E. Zagorska, kura ir strādājusi gan maratonos, gan Dziesmu un deju svētkos.
Slīkšana
Slīkšanas gadījumā pirmo palīdzību pamatā veido divas darbības: atdzīvināšanas pasākumi krastā nokļuvušajam un glābēju un neatliekamās medicīniskās palīdzības izsaukšana. Pirmās palīdzības sniedzējs, kurš nav profesionāls glābējs, rīkojas tikai un vienīgi no krasta: ja slīcējs no ūdens izķepurojies paša spēkiem un ir pie samaņas, viņš jānogulda uz sāniem, bet, ja ir bez samaņas un neelpo, jāsāk sirds masāža un elpināšana, gaidot brigādes ierašanos.
Ja slīcējs atrodas ūdenī, arī tad palīdzība jāsniedz, pašam paliekot krastā. Var mēģināt pamest kādu auklu, šalli vai tamlīdzīgu priekšmetu, lai cilvēku izvilktu no ūdens.
Var arī iemest kaut ko, pie kā slīcējam pieķerties, lai noturētos virs ūdens, piemēram, tukšu PET pudeli vai kādu bērnu peldlīdzekli. Labs peldētājs nav tas pats kas labs glābējs, atgādina Zagorska.
Slīcēja (arī bērna) tvēriens ir neiedomājami spēcīgs. Instinktīvi ķeroties pie neprasmīga glābēja, bojā var aiziet abi.
Tikai kinofilmās slīcēji aktīvi vicinās ar rokām un sauc palīgā. Reālajā dzīvē slīkšana notiek klusi, jo cilvēks ir paguris. No malas drīzāk izskatās, ka peldētājs guļ ūdenī vai kūņojas uz vietas, bet pasaukt palīgā var traucēt aizrīšanās ar ūdeni. Šā iemesla dēļ neparasti klusi ir arī smokošie vai tie, kuri aizrijušies ar ēdiena kumosu: skaņa gluži vienkārši nenāk laukā.
Pat tad, ja pēc slīkšanas epizodes cietušais teic, ka jūtas labi, ir jāmeklē medicīniskā palīdzība: viņš var pat nenojaust, ka plaušās ir ūdens, kas var izraisīt tā dēvēto sauso slīkšanu. Dabūt laukā ūdeni no plaušām spēj tikai profesionāli mediķi. Tā, kā demonstrē filmās, ka pēc atdzīvināšanas ūdens izlaužas no mutes ar strūklu, notiek… tikai filmās.
Uzziņa
Neatliekamā medicīniskā palīdzība (neatkarīgi no gadalaika) noteikti jāsauc situācijās, kad cilvēka dzīvība ir briesmās:
ja ir pēkšņi elpošanas traucējumi vai elpošanas apstāšanās;
ja ir krampji (ja vien nav zināms, ka cilvēkam ir epilepsija un apkārtējie zina, kā viņam palīdzēt);
ja ir dzīvībai bīstama smaga asiņošana (pēc avārijas, iezāģēšanas, savainošanās);
ja ir smagas traumas (pēc kritiena, avārijas vai tml.);
ja ir apziņas traucējumi vai samaņas zudums.
