“Trauma bija pārāk smaga, stacionēšana – novēlota” – latviešu orgānu donore Alīna pēc nāves izglābusi piecus cilvēkus 78
Bija brīnišķīga vasaras diena. Precējās Alīnas brālēns Krists. Tuvs viņai kā brālis. Kāzu otrajā dienā viesi pulcējās dzimtas mājās Ragaciemā. Naktī uz 6. augustu Alīna (31) neveiksmīgi pakrita uz trepēm. Tā sākas kāds stāsts, par ko šodien raksta Ieva Alberte portālā Delfi.lv.
Kā tas notika, neviens neredzēja – atklāja viņu jau bezsamaņā guļošu. Atbrauca “ātrie”, apskatīja, bet uz slimnīcu neveda. Visu nakti krustmāte turēja viņas roku, bet Alīna pie samaņas nenāca, ap acīm veidojās zili loki. Otrā dienā “ātros” izsauca vēlreiz. Momentā tika aizrauta uz Stradiņa slimnīcu.
Mediķi cīnījās, bet – galvas trauma bija pārāk smaga, stacionēšana – novēlota. Iestājās smadzeņu nāve – asinsrite darbojas, sirds pukst, bet smadzenes – mirušas. Šādos gadījumos mediķi ziņo Transplantācijas koordinācijas dienesta vadītājam Jurijam Bormotovam un saka, lai atver e-veselību, – iespējams, pacients vēlējies savus orgānus ziedot.
“Es atvēru datubāzi, un tur bija – “jā”. Pārsteigums. Neko tādu nebiju redzējis. Līdz šim Latvijā nekad nebija paņemti orgāni no kāda, kurš pats tos novēlējis,” atceras Jurijs.
Atzīmi var mainīt jebkurā laikā, ja nu domas mainās, tomēr ailītes lielākoties ir tukšas. Tikai 2519 cilvēki teikuši “jā” orgānu ziedošanai. Tāpēc pārsvarā Bormotovs vaicā tuviniekiem, vai būtu ar mieru aizgājēja orgānus ziedot. Pērn tika uzrunāti 58 pacientu tuvie. Ziedot piekrita tikai 20.
Kad Jurijs nodeva Alīnas “jā” ziņu Stradiņa slimnīcas mediķiem, sākās piemērotu un saderīgu recipientu meklēšana – Latvijā atradās tikai divi. Sievietei un vīrietim transplantēja nieres. Sirds, aknas un plaušas “aizlidoja” uz Itāliju un Šveici. Pateicoties Alīnai, tagad dzīve ir dota pieciem cilvēkiem. Visi ir ļoti, ļoti pateicīgi.
Patiesībā Alīna bija viena no mūsu kolēģēm – viņa darbojās kā producente TV24 raidījumā “Globuss”, ko vada Ansis Bogustovs.
Viņš Alīnu raksturo kā drosmīgu, modernu, ar milzu darbaspējām, sirsnīgu. “Alīna bija iekšēji un ārēji stalta. Ļoti loģiska – zināja, par ko ir vērts besīties, par ko – nav. Nedarīja nevienu nejēdzīgu lietu,” saka Bogustovs un atceras, ka reizēm viņa pārdzīvojusi par globāliem notikumiem, jo veidojusi raidījumam ārzemju ziņu apskatus. “Ja nu ko viņa necieta – daiļdiršanu un “fake news”,” saka Bogustovs.
Alīnas mammai Aijai Ansonei ir smagi runāt, jo kopš meitas zaudējuma pagājis mazliet vairāk nekā pusgads. Taču viņa runā, jo vēlas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku Latvijā aizdomājas par šo tēmu. Kādu dienu Alīna esot ieminējusies par orgānu ziedošanu, jo bija veidojusi sižetu. “Teica, ka vēlas izdarīt atzīmi, lai citiem palīdzētu. Es atbalstīju. Kāpēc nepalīdzēt, ja tas iespējams? Iedomājieties katrs sevi tā cilvēka vietā, kuram vajag orgānu. Jūs negribētu, lai kāds palīdz?” vaicā Aija.
Jauna cilvēka nāve ir bezjēdzīga. Taču Aijai meitas izvēle ziedot orgānus ļauj apjaust, ka nāve var nebūt maksimāli bezjēdzīga. Apziņa, ka palīdzēts pieciem cilvēkiem, kaut nedaudz atvieglo sērošanu.
Latvijā Alīnas ziedotās nieres transplantēja vīrietim un gados jaunai sievietei. Sievietei tā bijusi jau trešā transplantācija, un līdz šim niere netika labi pieņemta. Ar Alīnas beidzot viss ir labi.
Pērn par donoriem ar tuvinieku atļauju kļuva 20 cilvēki. Tikai Alīna bija pati to vēlējusies, pārējie par tādiem kļuva, jo tuviniekus pierunāja transplantācijas dienesta koordinatori. Ja līderos Eiropā ir Spānija, Horvātija un Portugāle, kur virs 80% no uzrunātajiem piekrīt donorēt tuvo, tad Latvijā tie ir 73%.
Raksta sākumā pieminētais Alīnas brālēns Krists sev e-veselībā ieķeksējis “jā”. Gribējis jau iepriekš, bet nav sanācis. Māsīcas piemērs pamudināja. “Kāda jēga aprakt vai sadedzināt to, kas kādam var noderēt?” saka Krists. Alīna noteikti esot laimīga par to, ka varēja izglābt cilvēkus. Viņas sirds turpina pukstēt. Itālijā vai Šveicē. “Nāvei nav varas pār dzīvi,” saka Alīnas mamma.
Pilns stāsts lasāms ŠEIT.
