Monika Zīle: Knapie 30% vēlētāju EP balsojumā – nepilnvērtīga dialoga loģisks iznākums 4
Pēc 24. maija vēlēšanām visi politiskie spēki, kuru izvirzītos kandidātus elektorāts atzinis par piemērotiem Eiropas Parlamenta (EP) deputātu statusam, uzvedas kā labi audzināti bērni, kam iemācīts publiskās vietās savaldīt emocijas. Drīkst kniksēt, smaidīt, sacīt paldies tantēm un onkuļiem un, atceroties “piāristu” treniņsemināros dzirdēto, tēlot, ka iznākums atbilst partiju kuluāros iepriekš paredzētajam. Ieskaitot vēlētāju superzemo aktivitāti: nu, protams, tik bezdievīga svelme, strauji uzsilušo ūdeņu un dabas balsu vilinājums, arī citas Eiropas Savienības valstis nedižojas ar balsotāju skaitu – ko tad mēs gribam? Bet, lai gan partiju spices dāmas un kungi tīri labi apguvuši dažus teātra mākslas ābeces burtus, pārliecinošs apmierināto uzvedums nesanāk pat pusi visu Latvijai paredzēto mandātu ieguvušajai “Vienotībai”. Par 12. Saeimas vēlēšanu ģenerālmēģinājumu daudzinātais balsojums ir izvērties skarbā atklāsmē, ka līdz šim masu saziņas līdzekļos bieži uzsvērtie trūkumi politiķu un sabiedrības komunikācijā nav žurnālistu izdomājums, bet realitāte ar bumeranga efektu – publiskajā telpā pavirši iemestā informācija pie tās raidītājiem atgriežas, pārtapusi tiesiskajā nihilismā, kroplā demokrātijas izpratnē un vienaldzībā pret valstī notiekošo. Tā ka knapie trīsdesmit procenti ir loģisks nepilnvērtīgā politiķu un sabiedrības dialoga iznākums, nevis karstā laika un mazdārziņu mīlēšanas faktoru ietekme.
Pati, sirmos matos iedzīvojusies, biju smieklīgi naiva: sākoties EP vēlēšanu kampaņai, ko gribas salīdzināt ar nomērdēta kraķa vilktu ratu klamzāšanu pa grambainu ceļu pret kalnu, līdz pēdējai nedēļai gaidīju, ka taču beidzot kleperīša ilksīm pieķersies arī labu auzu paēduši rumaki no tiem politiskajiem spēkiem, kuru cilvēki Latviju iepriekš pārstāvējuši Briselē. Jo viņus turp deleģējušās partijas nu varēja spilgti izpausties starpniecībā, lietišķi stāstot par mūsu ievēlēto deputātu līdzdalību Eiropas kopējā “viras katla” satura piepildīšanā, darbojoties EP grupās, komisijās un citos veidojumos. Diemžēl dzirdējām vienīgi to, ka mazai valstij nav cerību mainīt šajā augstajā instancē valdošos spēles noteikumus. Tādā savējos uz EP nosūtījušo partiju kuslumā mūsu tramīgais un aizdomīgais vēlētājs saredz tikai siltu vietiņu iekārtošanu dažiem izredzētajiem, kuru labklājības dēļ nav vērts doties pie urnas. Tiesa, astoņi cilvēki, pat uzskatos un mērķos apvienojoties, nespēj ietekmēt globālus lēmumus un procesus. Tomēr nedrīkst novērtēt par zemu vairākuma no Latvijas deleģēto EP iepriekšējo sasaukumu deputātu centienus, iepazīstinot Briseles citadeli ar mūsu valsti kā tādu. Drīkstam pēc sirds patikas sašust un apvainoties, ka nereti piedzīvojam nesapratni. Bet tādās reizes acīmredzot sev pragmatiski jāatgādina, ka tikai nesen esam atgriezušies Eiropas saimē, kur mūsu prombūtnes laikā kopš 30. gadiem daudz kas mainījies un no jauna pacietīgi apgūstams.
