Es varētu un gribētu stāstīt un rādīt piemērus ar brīnišķīgiem pilskalnu stāstiem, kā jāsāk to pakāpeniska atbrīvošana. Manas domas sakrīt ar vēstures maģistru Normundu Jērumu, Latvijas Universitātes Vēstures institūta arheoloģijas nodaļas zinātnisko asistentu un biedrības “Latviešu karavīrs” valdes priekšsēdētāju, Tērvetes koka pils īpašnieku, ilggadējo zemgaļu svētku organizatoru. Viņa lielākā koka pils Baltijā atrodas pretī Tērvetes dižajam pilskalnam. Normunds katru gadu divreiz izpļauj Tērvetes pilskalnu, lai tas saglabātu savu ainavā uztveramo varenību. Viņš saka: no Tērvetes pilskalna jānocērt visi koki pilskalna rietumu galā un austrumu galā – tie koki, kas piesedz pilskalna valni. Un es viņam piekrītu. Saprātīgam ainavu arhitektam tas ir labi redzams un saprotams. Vēl jānocērt daļa no kokiem pretējā pusē šosejai, kas ir pie Normunda koka pils, lai diždižais Tērvetes pilskalns būtu skatāms arī tālākā ainavā. 4
Normunds uzskata, ka arī uz Dobeles pilskalna, virs kura atrodas Dobeles bruņinieku ordeņa pilsdrupas, koku ir par daudz.
Tērvetē nepilna kilometra attālumā ir trīs pilskalni: Svētais kalns jeb Zviedru kalns, kur koka pili uzcēla vācu bruņinieki, lai pieveiktu simt gadus nepieveicamos zemgaļus. Pie šosejas ir Klostera kalns un pa vidu mums vislabāk zināmais un redzamais Tērvetes pilskalns. Tie abi divi – katrs savā pusē Tērvetes pilskalnam – ir pilnīgi ieauguši kokos. Tur neapšaubāmi nepieciešams vismaz izcirst skatu līnijas, lai varētu apjaust, ka arī tie ir vareni vēsturiski kalni.
Turaidā ainava ar Kaupo pilskalnu, virs kura majestātiski paceļas sarkano ķieģeļu pils, varētu būt vēl daudzas reizes iespaidīgāka, ja kraujais klinšu stūris būtu nocirsts kails. Pils atjaunošanas laika un pilskalna arheoloģiskajā izpētes periodā, kas turpinājās gadu desmitiem, Gaujas nacionālā parka vadība ar pārspīlētu koku aizsardzības centību kategoriski nepiekrita pilskalna un senās Turaidas pilsainavas rekonstruēšanai.
Es aicinu iesākt pilskalnu atbrīvošanu, tāpat kā pagājušajā gadā iesākām dižkoku atbrīvošanu – izcērtot vismaz kādu daļu no pilskalnus nosedzošiem kokiem – kaut tik daudz, lai arī vasarā varētu saprast, ka tur ir senču tūkstošgadīgais pilskalns. Tas nozīmē, ka pilskalnam visā nogāzes garumā ir jāizcērt vairākas pietiekami platas skatu līnijas un koku apaugums ir jāretina apmēram par 50%, sākot ar pameža kokiem, lai veidotos parkveidīga nogāzes ainava un cauri koku stumbriem būtu saskatāms pilskalns.
Es paceļu šo izaicinājuma karogu par un pār Latvijas pilskalniem kā lāpu, kā uzsaukumu Latvijas inteliģencei, skolotājiem, jauniešiem, bērnu vecākiem, tūristu organizācijām, Latvijas Simtgades birojam Kultūras ministrijā, Latvijas dzejniekiem un rakstniekiem, kā arī brašajiem mūziķiem, labajiem aktieriem un domājošiem žurnālistiem. Lai glābtu pilskalnus:
1. Lielās talkas darbu plāniem jāpievieno gaismas darbi – dižkoku un pilskalnu atbrīvošana un sakopšana.
2. Šādu gaismas darbu virzienā mudināt skolas, augstskolas, pašvaldības, tūristus, novadpētniekus, zemes īpašniekus, pensionārus un zinātniekus.
3. Lai apturētu un novērstu mantraču noziedzīgos postījumus pilskalnos un senkapos, ir jāpieņem un jāiedzīvina likumi, kas liek obligāti īpašniekiem reģistrēt metāldetektorus tāpat kā šaujamieročus.
