Vai tauta savus pilskalnus nesaprot? 4
Lielāko daļu pilskalnu, ejot pa zemi, vairs nevar ieraudzīt. No debesīm, no augšas izdodas saprast, kā pilskalnus meklēt, kur atrast. Urtāna gaisa bildēs var redzēt, kā pilskalnus apņem meži. Tomēr arī attēlā ar parakstu “Viesītes Maizīšu pilskalns no putna lidojuma” (Jura Urtāna grāmata “Augšzemes pilskalni”, 96. lpp., 2006. gads) ir grūti izdomāt, tieši kur un kurš no lielā mežu plašuma ir pilskalns. Vēl grūtāk to saprast ir 119. lpp. attēlā ar parakstu “Pilskalnes Lapsu kalns no putna lidojuma”. Un tādu mežainu bilžu Urtāna grāmatās ar parakstiem “.. pilskalns no putna lidojuma” ir daudz. Bet ko tad var saprast un kā tad var atrast, ja kājām iet satikties ar pilskalnu, bet ceļa rādītāju un uzrakstu par trīs tūkstošus gadu vecā pilskalna atrašanās vietu nav. Urtāna bildēs ir skaistas plašu mežu ainavas tā, kā putni tās redz, bet kurš tur ir pilskalns? Jāprasa putniem. Visnesaprotamāk ir tad, ja zem helikoptera propellera spārniem ir bijis tikai viens mežs. Bet arī tajās raibajās bildēs, kur meži, lauki un koku puduri mijas skaistā ainavā, tomēr būtu derējis pievienot paskaidrojuma shēmu vai teikumu, kurš tad no koku puduriem ir tūkstošgadīgais pilskalns.
Es pilskalnus pazīstu diezgan labi, esmu pāris simtus skatījis un dažbrīd arī mērījis, un divus jaunus pats atklājis. Un nu sava mūža garumā redzu, kā tie arvien vairāk ir paslēpušies – meži un krūmi tos arvien vairāk ir paņēmuši. Pilskalni tūristu acīm ir pazuduši. To es apjēdzu arī tad, kad salīdzinu vecās un jaunās pilskalnu bildes un savas atmiņas.
Pēc pilskalnu aizsardzības likumiem no arheoloģiskā viedokļa uz tiem nedrīkst augt koki. Koku saknes izgroza un saposta arheoloģisko kultūrslāni. Viszīmīgāk tas izpaužas, ja pilskalnam ir veidoti kraujas nostiprinājumi ar zemē cieši sadzītu stabu rindām. Stabu gali, kas varētu arheologiem liecināt par pilskalna nostiprinājuma izskatu un paņēmieniem, ir satrūdējuši, bet saglabātos, ja vien tur neaugtu koki, kuri ar savām saknēm gadsimtu gaitā “apēd” šo stabu trūdus.
Pagājušā gada rudenī braucu apsekot Dobeles, Jelgavas, Auces, Tērvetes un Talsu novadu pilskalnus. Ne jau visi ir galīgi vai stipri aizauguši. Zemgales novados ir gana daudz pilskalnu, kurus ainavā var saskatīt kā kalnus, kā dižus vēstures pieminekļus, tomēr visur ir labi redzams mazāks vai lielāks vispārējs aizaugšanas process.
Ir pilskalni, uz kuriem AS “Latvijas valsts meži” ierīko kāpnes un skatu platformas, bet koki no malas un virs pilskalniem aug un plešas platumā. Īpaši vasarā šādi pilskalni ir aizsegti, nav nedz redzami, nedz fotografējami, nedz gleznojami, nedz filmējami, nedz saprotami. Bet ir daži labi piemēri, kā Dobes kalna pilskalns jeb, arheologu valodā, Incēnu pilskalns Auces novadā, kur saimnieks pagājušajā gadā ir nelielu daļu no pamežā augošajiem kokiem izcirtis un pilskalnu no Incēnu puses var atkal labāk saskatīt. Bet daļa ļaužu par šo saprātīgo pilskalna atbrīvošanas iesākumu jau sākuši skaļi brēkuļot. Piesardzīgi un uzmanīgi savus pilskalnus cenšas kopt Viesītes un Tērvetes novadā, un gan jau arī vēl kur citur. Tomēr par plašāku pilskalnu atbrīvošanas kustības sākumu neviens nerunā.
Skumji dīvainais ir tas, ka lielākā daļa sabiedrības dabas aizsardzību saprot kā visu vietu aizaudzēšanu ar kokiem pēc iespējas vairāk un plašāk. Ja es tagad aicināšu uz Latvijas simtgadi novados un pagastos saņemties čaklākos dabas draugus un īstos Latvijas patriotus sākt pilskalnu atbrīvošanu – izciršanu no kokiem, lai tie būtu redzami skaisti un cēli, baidos, ka viena liela sabiedrības daļa mani noturēs par traku.
