Iegrāmato pat no debesīm 4
Pilskalnu pētniecība ir dārgs, gudrs un darbietilpīgs process. Tāpēc pirmie Latvijas pilskalnu pētnieki visa gadsimta garumā, sākot ar 18. gs. beigām, bija tikai vācbaltiešu zinātnieki, muižkungi, mācītāji, kartogrāfi, grāmatu izdevēji, etnogrāfi, arheologi – J. L. Bergers (1788. g. viņa izdotajā grāmatā nodrukāts Skaņkalnes pilskalna apraksts un zīmējums), Johans Kristofs Broce, Ludvigs Augusts Mellīns, Jūliuss Dērings, Kārlis fon Lēviss of Menārs, Adalberts Becenbergers, Augusts Bīlenšteins.
No vācbaltiešu zinātniekiem un novadpētniekiem latvieši mācījās krāt tautasdziesmas, senos ticējumus, teikas, paražas, etnogrāfiskās senlietas un pētīt pilskalnus. Terminu “tautasdziesma” pirmais ieviesa un tautasdziesmas sāka krāt vācu filozofs apgaismotājs Johans Gotfrīds Herders. Kā pirmais latvietis pilskalnu pētnieks no 19. gs. beigām ir jāgodina skolotājs, vēsturnieks, folkloras un senlietu kolekciju krājējs Voldemārs Dāvids Balodis (1842 – 1918). Viņa dzimtās mājas bija Valmieras novada “Baložos”, kur joprojām aug brīnumainais Rietekļa paeglis (Juniperrus communis), kas ar sava stumbra apkārtmēru – 3,15 m – ir resnākais šīs sugas koks Eiropā.
Brīvās Latvijas laikā pilskalni ar Pieminekļu valdes palīdzību tika ņemti valsts aizsardzībā. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas ar visu savu sirds dedzību pie pilskalnu rūpīgas uzmērīšanas, inventarizēšanas un pētniecības ķērās mākslinieks, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, dievturu kustības virsvadonis Ernests Brastiņš. Viņš izdeva četras grāmatas par Latvijas pilskalniem – “Kuršu zeme”, “Zemgale un Augšzeme”, “Vidzeme” un “Latgale”. Par šiem nacionālajiem noziegumiem – čekistu izpratnē – viņš jau 1940. gadā tika apcietināts un 1941. gadā nošauts.
Padomju laikos Latvijas pilskalnus pētīja arheologi Ēvalds Mugurēvičs, Jānis Graudonis, Vladislavs Urtāns, Jānis un Zigrīda Apali, Ādolfs Stubavs, Pēteris Stepiņš, Elvīra Šnore, Andrejs Vasks, Antonija Vilcāne u. c.
Pēdējos gadu desmitos Latvijas pilskalnu galvenais pārzinātājs, jaunu pilskalnu visražīgākais atklājējs, ļoti daudzu zinātnisku un populārzinātnisku rakstu autors un vairāku grāmatu autors par Latvijas pilskalniem un kulta vietām un kultūrvēsturisko objektu aizsardzības lietām ir Vladislava Urtāna dēls – akadēmiķis, profesors Juris Urtāns. Atšķirībā no Ernesta Brastiņa viņš pilskalnus apskata un inventarizē no debesīm; viņš iegūst nebijušus fotoattēlus, kas skatāmi viņa grāmatās.
Latviešiem pilskalnu vairāk nekā igauņiem
Augusta Bīlenšteina un arī Ernesta Brastiņa uzskaites sarakstos pilskalnu bija krietni mazāk. Kaut gan divdesmit pilskalni intensīvās sociālās celtniecības laikā ir iznīcināti un vairāki pilskalni tagad pēc rūpīgākas izpētes tiek arī izbrāķēti, kopējais pilskalnu skaits tomēr aug un gandrīz ir sasniedzis skaisti apaļu skaitli – pieci simti. Lietuviešiem pilskalnu skaits ir septiņsimt, igauņiem – zem simta.
Pilskalni ir ļoti dažādi – mazi, lieli, pavisam lieli, ar dažādi veidotām nocietinājuma būvēm, kalna pārveidojumiem, lai kalnu pārvērstu par cietoksni pret ienaidniekiem. Apbrīnojama ir Zemgales pilskalnu cīņas vēsture simt gadu garumā pret krustnešiem līdz pat 1290. gadam.
