Egils Līcītis: Trauksmes cēlāji ar pipariem uz mēles 0
Tikumiski domātāji jau Atēnu svētbirzīs izmēģinājušies, kā panākt likumības un taisnīguma bezierunu triumfu uz zemes virsas, bet policija nevar visu izsekot, un cildenais mērķis pagaidām nav sasniegts. Tālabad viens no laikmetīgiem paņēmieniem ir izveidot pasaulē jauna cilvēka tipu, sauktos “whistle blowers”, tulk. – svilpotājus, vēl pazīstamus kā trauksmes cēlājus. Raugi, ir personas ar vērotāja, modra klausītāja dabu, kam no bērna kājas ir tieksme pieredzētos neglītumus darīt zināmus atklātībā vai pastāstīt tur, kur tie jāstāsta. Vai viņi to dara aiz žēluma pret sevi vai plāno izpausties kā sabiedrības sanitāri, tomēr citi svilpotājus vērtē par riktīgiem nejauceņiem un apsaukā par sūdzambībelēm, stukačiem.
Mūsu valstī nav augstāka, cēlāka uzdevuma, kā nodrošināt likumību. Valdībai uz pieres rakstīts – viens likums, viena taisnība visiem. Lai modinātu pienākuma apziņu, lai iedarbinātu tautas lielo ausi, rada likumprojektu, lai cilvēki, kas profilējas kā trauksmes cēlāji, urdītu un publiskotu faktus no vietām, kur taisnīgums vēl nav uzvarējis.
Bez šaubām, īpaši augstākās sabiedrības dzīves hronikās ir izrokams slēpjams materiāls, ko saka uz auss, nevis atskaņo puspasaulei. Bet arī privātā informācija var būt bēdzināma, lai neviens gailis pakaļ nedziedātu. Ja kāds tips, izlikdamies par mīļu krustdēlu, iekļūtu netīru notikumu pašā krāterī, iespējams, publika uzzinātu, ka Rīga ir konferenču centrs vispasaules masonu salidojumiem, kur kaļ sazvērestības, kā sagrābt planētu. Vai citu viegli uzliesmojošu sensāciju, ka apmēram trešdaļa deputātu nodarbojas ar Latvijas izspiegošanu. Vai noslēpumu, ka čekas maisus atvērs uz valsts divsimtgadi. Tomēr pirmklasīgus jaunumus stārķis nenes katru dienu. Ticamāk, ka svilpotājus vedinās nosūdzēt negodīgu nomenklatūru, darba devēju blamāžas vai par kandžas tecināmo uzparikti kaimiņa garāžā. Bet ziņotāji jāiedrošina sniegt valstij derīgu pakalpojumu. Sensitīva informācija nav tikai ejoša prece, bet arī bīstama krava. Aizskartās noziedzīgās personas būs ņēmušas ļaunā un nez vai aprobežosies ar niknu acu bolīšanu, bet vēlēsies taurītē pūtēju redzēt hospitalizētu ar politraumām vai noslīcinātu karpu dīķī. Tāpēc likumrakstīšana pie mums sabremzējusies, jo neviens negrib būt sargeņģelis vērtīgo ziņu nodevējam. Āre, dzīvniekiem ir lērums aizstāvju, ziņotājiem nav.
ASV ražotu filmu draugi būs manījuši, ka arī demokrātijas zemē ir rezervēta attieksme pret “whistle blower”. Cilvēkus, kuri nevilšus ieguvuši piemiņas lietiņu no mafijas vai video, kas koncentrētā dokumentējumā atmasko pērkamu prokuroru, grupa uz vardarbību tendētu citu cilvēku ar skābu seju intensīvi vajā. Lai uzbērtu čili piparus uz mēles un lai nepatikšanās iekūlušos vairs neatrastu starp dzīvajiem. Vai vajātie vēršas Vašingtonas administrācijā vai pie FIB – visur atklājas šaubīgo darījumu līdzzinātājs. Nelaimīgais ādu izglābj ķinīša pēdējā momentā, nododams ugunsbīstamo kravu brīvajai presei. Vai, teiksim, šausminošo Panamas papīru atklājēji – kur tiem dēties, ja iekšā ir puse pasaules vareno! Dati jānosviež avīžniekiem. Latvijā šai nozarē ilggadēji ar panākumiem strādājis “Pietiek.com” esejists Lapsa, kam regulāri piestūķē pastkasti ar sūtījumiem, kā ar vienreizīgām vēstīm, tā izkratīta papīrgroza saturu, tādējādi radot milzīgu atklātas informācijas lauku.
Ņemot vērā tautas neuzticēšanos iestādēm, cilvēku iekšējo konstitūciju, kas neparedz vērsties pie augstiem kungiem, diez vai trauksmes cēlāju kustība Latvijā ies plašumā. Unikālais pozitīvais piemērs, kas saistīja masu uzmanību, bij Repšes k-ga atklātais Nejēdzību apkarošanas birojs. Tanī melnās miesās rāvās trīs kancelejistes un aiz sāndurtiņām iekšālaidējs regulēja garumgaro rindu, kā uz tautas mākslinieka izvadīšanu. Tikām, kamēr Kučinskis neatjaunos šo kulta iestādījumu, dzejnieks teicis:
Es būšu rāms kā gurķu slogs!
Kas daļas man par to, kas bija!
Lai zin par visu policija.
