“Traucē padomju cilvēkiem!” Krievijas anklāva Kaļiņingradas apgabala stāsts 9
Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Krievijas anklāva Kaļiņingradas apgabala vārds pēdējā laikā aizvien vairāk tiek pieminēts saistībā ar ES noteiktajām sankcionēto preču ievešanas kvotām un saspīlējumu, kas tamdēļ rodas īpaši starp Krieviju un Lietuvu. Kā zināms, dažādām armijas daļām pilno Kaļiņingradas apgabalu, kas Krievijai pieder samērā nesen, par “senu krievu zemi” īsti nosaukt nevar.
Kaļiņingradas priekšteci Kēnigsbergu, lietuviešu un latviešu sauktu par Karalaučiem, senprūšu Tvangstes apmetnes vietā 1255. gadā nodibināja Vācu jeb Teitoņu ordeņa krustneši, lai nostiprinātu ordeņa pozīcijas Dienvidrietumbaltijā. 1457. gadā Kēnigsberga kļuva par ordeņa galvaspilsētu, tad par Prūsijas hercogistes, bet 17. gadsimtā – par Branderburgas–Prūsijas un visbeidzot Prūsijas karalistes daļu.
Septiņgadu kara laikā no 1758. līdz 1762. gadam pilsētu uz laiku okupēja krievu karaspēks un tās iedzīvotājiem vajadzēja zvērēt uzticību Krievijas imperatorei Elizabetei I. Pilsēta vienmēr bijusi nozīmīga Baltijas jūras osta un tajā bez vāciešiem dzīvoja arī poļi, lietuvieši un prūši – pēdējie līdz 18. gadsimta sākumam jau bija pilnībā asimilējušies.
Uzvarētāju lēmums
Staļina pēckara politikas plānos agrākajai Vācijas Austrumprūsijas provincei un Kēnigsbergai tika ierādīta svarīga vieta. Reģiona nākotne citu pēckara Eiropas iekārtojuma jautājumu starpā tika izlemta 1945. gada Jaltas un Potsdamas konferencēs, tiekoties PSRS diktatoram Staļinam, ASV prezidentam Franklinam Rūzveltam un Lielbritānijas premjeram Vinstonam Čērčilam, kā arī sabiedroto valstu ārlietu ministriem.
1944. gada vasaras beigās padomju karaspēks strauji tuvojās Vācijai un jau atradās pie Austrumprūsijas robežas. Padomju karaspēka augstākā virspavēlniecība 1944. gada 24. septembra direktīvā paredzēja, ka Pirmajai Baltijas frontei no visām pusēm jādodas uzbrukumā Mēmelei (Klaipēdai) un jāsasniedz Baltijas jūra Palangas–Mēmeles rajonā. Uzbrukuma sākumu nozīmēja uz 1. un 2. oktobri. Tas bija ievads arī Austrumprūsijas sagrābšanai. Kēnigsbergu pēc trīs mēnešu aplenkuma un sīvām kaujām sarkanā armija ieņēma 1945. gada 9. aprīlī.
Jau pēc Vācijas kapitulācijas tā paša gada 17. jūlijā – 2. augustā Potsdamas konferencē sabiedroto valstu vadītāji, ārlietu ministri un militārie eksperti saskaņoja kopīgās politikas principus attiecībā uz Vācijas demilitarizāciju, denacifikāciju un demokratizāciju. Konferencē noteica jauno Polijas– Vācijas robežu, kas stiepās gar Oderas un Neisas upēm un apstiprināja Kēnigsbergas un tās apkārtējo rajonu nodošanu PSRS. 1946. gadā Kēnigsberga par godu togad nomirušajam padomju valsts darbiniekam Mihailam Kaļiņinam tika pārdēvēta par Kaļiņingradu. Nodibināja arī KPFSR Kaļiņingradas apgabalu ar Kaļiņingradu kā centru.
Pēc ierasta scenārija
Kēnigsbergas un apkārtējo rajonu nodošana PSRS ievērojami nostiprināja padomju militāri stratēģisko un ekonomisko stāvokli Baltijas reģionā. Kēnigsbergas vācieši pēc padomju armijas ienākšanas nonāca šausmīgā stāvoklī. Kāda tā laika padomju varasvīru ziņojumā Maskavai bija norādīts: “Nestrādājošie vācu iedzīvotāji pārtikas apgādi nesaņem, kā rezultātā viņi atrodas ārkārtīgi novājinātā stāvoklī. Tāda stāvokļa dēļ vācu iedzīvotāju vidū pēdējā laikā vērojama strauja kriminālās noziedzības (produktu zagšana, laupīšanas, pat slepkavības) palielināšanās.”
Kādā citā ziņojumā teikts: “Vācu iedzīvotāju atrašanās apgabalā postoši iedarbojas ne tikai uz civilajiem padomju iedzīvotājiem, bet arī uz padomju armijas un flotes lielu daļu, kura atrodas apgabalā, un veicina saslimšanu ar venēriskajām slimībām. Vāciešu iekļaušana padomju cilvēku sadzīvē ar diezgan plašu viņu iekļaušanu zemu apmaksātos vai vispār neapmaksātos darbos veicina spiegošanas attīstību. Vācu iedzīvotāji negatīvi ietekmē jaunā padomju apgabala apgūšanu. Uzskatu par mērķtiecīgu izvirzīt jautājumu par vāciešu pārvietošanu uz Vācijas padomju okupācijas zonu.” Šādi ieteikumi tika uzklausīti.
1947. gada oktobrī PSRS Ministru padome pieņēma lēmumu par vāciešu deportēšanu no Kaļiņingradas un tās apkārtējiem rajoniem uz Vācijas padomju okupācijas zonu. Deportācijas vadību uzdeva PSRS iekšlietu ministram ģenerālpulkvedim Sergejam Kruglovam, kurš 1944. –1945. gadā bija vadījis arī čečenu, ingušu un citu Ziemeļkaukāza tautu izsūtīšanu. Vēlāk, 1949. gadā, Kruglovs aktīvi piedalījās Baltijas republiku iedzīvotāju deportācijās uz Sibīriju. Pieredze deportāciju organizēšanā un īstenošanā viņam patiešām bija liela. Arī Kaļiņingradas un apkārtējo rajonu “tīrīšanā” viņš izrādīto uzticību attaisnoja.
1947. gada 14. oktobrī Kruglovs izdeva pilnīgi slepenu pavēli “Par vāciešu pārvietošanu no KPFSR Kaļiņingradas apgabala uz Vācijas okupācijas Padomju zonu”, kurā bija noteikts: “Izpildot PSRS Ministru padomes 1947. gada 11. oktobra lēmumu “Par vācu iedzīvotāju pārvietošanu no Kaļiņingradas apgabala uz Vācijas okupācijas Padomju zonu”, pavēlu: Iekšlietu tautas komisariāta Kaļiņingradas apgabala pārvaldes priekšniekam biedram Djominam 1947. gadā pārvietot no Kaļiņingradas apgabala uz Vācijas padomju okupācijas zonu 30 tūkstošus vāciešus, no tiem 1947. gada oktobrī 10 tūkstošus cilvēku un novembrī 20 tūkstošus cilvēku.
Pārvietošanas pirmajā kārtā paredzēti tie vācieši, kuri dzīvo Baltijskas (agrāk Pilavas. – Red.) pilsētā un Baltijas piekrastes rajonos, darba nespējīgās vāciešu ģimenes, sabiedriski derīgā darbā nenodarbinātie, vāciešu bērni, kuri atrodas bērnunamos, un gados vecie vācieši, kuri tiek uzturēti invalīdu namos. Pārvietotajiem vāciešiem atļauts ņemt sev līdzi 300 kg uz ģimeni, izņemot tos priekšmetus un vērtslietas, kuru izvešanu aizliedz muitas noteikumi.”
Izsūtāmo konvojēšanai šajā pavēlē PSRS Iekšlietu ministrijas konvoja karaspēka priekšniekam ģenerālleitnantam Bočkovam tiek norādīts “piešķirt pārvietojamo vāciešu pavadīšanai seržantus un kareivjus pēc aprēķina 12 pavadītāji uz ešelonu”. Paredzēta arī sanitārā uzraudzība ceļā “pēc aprēķina viens ārsts un divas medmāsas uz ešelonu”, kā arī “sausā pārtika ceļam pēc rūpniecības un sakaru strādnieku normām”.
102 tūkstoši izraidīto
1947. gada 30. decembrī PSRS iekšlietu ministrs Kruglovs nosūtīja dienesta ziņojumu Staļinam, kā arī citām valsts augstākajām amatpersonām Vjačeslavam Molotovam, Lavrentijam Berijam un Aleksejam Kosiginam, kurā rakstīja: “Pavisam no Kaļiņingradas apgabala pārvietoti 30 283 cilvēki.
No tiem no Baltijskas pilsētas – 355 cilvēki, no Baltijas jūras piekrastes – 9756 cilvēki, no Kaļiņingradas pilsētas – 7602 cilvēki, no citiem apgabala rajoniem – 7610 cilvēku, no bērnunamiem un bērnu pieņemšanas punktiem – 3933 cilvēki, no veco ļaužu namiem – 764 cilvēki, medicīniskais, pedagoģiskais un citu veidu ešelonus apkalpojošais personāls no dažādiem apgabala punktiem – 746 cilvēki. No Baltijskas pilsētas un no Baltijas jūras piekrastes pārvietoti visi vācieši, kuri tur dzīvoja uz pārvietošanas momentu, bet no citiem apgabala rajoniem – galvenokārt darba nespējīgās vāciešu ģimenes, sabiedriski derīgā darbā nenodarbinātie, bērni, kuri atradās bērnunamos, un gados veci vācieši, kurus uzturēja invalīdu namos.
Pārvietoto vidū ir: vīrieši – 3505, sievietes – 13 840, bērni – 12 938. Pavisam 30 283 cilvēki. Pārvietojamo vāciešu pārvietošana notika organizēti. Iekraušanas punktos pārvietojamos nogādāja ar automašīnām, pa ūdens ceļiem vai ar vietējās satiksmes dzelzceļu. Iekraušanas vietās visiem pārvietojamajiem izsniedza pārtikas sauso devu 15 diennaktīm. Personām, kurām nebija naudas, pārtiku izsniedza uz apgabala izpildu komitejas rēķina. Ešeloni bija aprīkoti nārām, krāsnīm un apgādāti ar oglēm uz 5–6 diennaktīm.
Uz katru ešelonu bija nozīmēti 2–3 ārsti un 3–4 medmāsas vai feldšeri no pārvietojamo vāciešu vidus ar nepieciešamajiem dokumentiem. Katram ešelonam bija izdalīts pa vienam sanitārajam vagonam.” Pirmo ešelonu uz Pāzevalkas staciju Austrumvācijā nosūtīja 1947. gada 22. oktobrī, bet pēdējo – 1948. gada 21. oktobrī. Pavisam no Austrumprūsijas nosūtīja 48 ešelonus. Kopumā no 1947. gada oktobra līdz 1948. gada oktobrim pārvietoja 102 125 vāciešus. No tiem 17 521 vīrieti, 50 982 sievietes un 33 622 bērnus.
Pēc Kaļiņingradas un apkārtnes “attīrīšanas” no vāciešiem viņu vietā mērķtiecīgi ieplūdināja migrantus – īstos “padomju ļaudis” – krievus, ukraiņus, baltkrievus. Krieviskos nosaukumos pārdēvēja visas pilsētas un apdzīvotās vietas.
Jau 1946. gada 29. janvāri Austrumprūsijas rietumu daļu un Kēnigsbergu iekļāva PSRS Baltijas Kara apgabalā. PSRS galvenā Baltijas flotes bāze atradās Kaļiņingradas apgabala Baltijskā. Flotei bija arī savas sauszemes vienības: krasta un jūras apsardze, robežsargi, aviācija, desanta vienības, sauszemes un jūras poligoni un mācību centri. Flotes štābs atradās Kaļiņingradā. Tā kļuva par ļoti nozīmīgu PSRS militāristu karabāzi, kura savu stratēģisko nozīmi nav zaudējusi arī šodien, it īpaši pēc Krievijas uzbrukuma Ukrainai.
