Trāpīt odam acī 3
Ja ierocis glabāsies skapī, tas dzīvos savu dzīvi, bet mednieks – savu. Īsta kopdzīve neveidosies, un atbildīgā brīdī būs jāpiedzīvo vilšanās, klausoties aizlidojošu putnu saucienos vai aizskrejoša medījuma soļos. Situāciju var glābt vien regulāri treniņi, turklāt ne tikai šautuvē, bet arī mājās, neiztērējot nevienu centu munīcijai.
Latvijas Šaušanas sporta federācijas valdes loceklis Vilnis Jaunzems uzsver: “Protams, treniņi mājās nepieciešami, taču tikai pēc tam, kad pareizās kustības būs ieteicis šaušanas instruktors. Automašīnai reizi gadā veicam tehnisko apskati, kad speciālists vērtē tās derīgumu braukšanai, toties ieroču tehnisko kārtību, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai droši varētu trāpīt mērķī, nepārbauda praktiski neviens. Par to sapulcē diskutēja arī Ziemeļvidzemes mednieki. Ierocis tāds pats mehānisms vien ir. Automašīnu, kam vairs nevar veikt tehnisko skati, nodod metāllūžņos, un uz ceļa vairs nevar redzēt 1944. vai 1945. gadā ražotas mašīnas, bet ar šajos gados ražotiem ieročiem medī visai ievērojams skaits mednieku. Vecam ierocim parasti ir liela izkliede, mednieks to saprot un pērk jaunu, bet veco šaujamo nevis nodod lūžņos, bet par mazu naudu pārdod jaunajam medniekam. Šādiem ieročiem nevajadzētu būt apritē.” Vilnis Jaunzems arī norāda, ka līdztekus ierocim kārtībā jābūt arī optiskajam tēmēklim. Lielai daļai mednieku ir tēmēkļi, kas simt metru distancē kropļo attēlu. Ar šādu optiku pieņemamu rezultātu nevar gūt, un tā jāmaina. Svarīgs jautājums, par ko runā Vilnis Jaunzems, ir šaušanas pārbaudījums, pret kuru diezgan asi iebilda 2. aprīlī notikušajā Latvijas Mednieku savienības kopsapulcē. Vilnis Jaunzems uzskata – pārbaudījums viennozīmīgi uzlabotu šaušanas prasmes, bet, no otras puses, viņš domā, ka mednieki nevēlas, ka ikgadēja pārbaude būtu obligāta. Tajā pašā laikā ir mednieku klubi, kas šādus pārbaudījumus jau rīko pēc pašu iniciatīvas. Ja runā par praktiskām lietām, tad vairākums mednieku pieļauj kļūdu mirklī, kad atskan šāviens. Cilvēks baidās no šāviena un tajā brīdī aizver acis. Tikai puse mednieku spēj šāviena brīdī acis noturēt vaļā un kontrolēt, kur tieši pavērsts stobrs. Taču šāvējam tas nepiedien. Lai veiktu šāvienu, jāspēj vairākas darbības darīt vienlaikus, turklāt kustībām jābūt automātiskām, lai galva paliktu “tukša” un varētu domāt par to, kas ir, piemēram, aiz mērķa. Tieši šīs darbības – “vilkšanu” un mēlītes nospiešanu – vislabāk var noslīpēt, tēmējot kaimiņmājas šķūnīša jumtam.
Ne pārāk optimistisks par mednieku šaušanas spējām ir arī šautuves “Zvārde” instruktors Toms Erviks, kuram ir patiesi grūti pateikt, kāpēc mednieki tik kūtri apmeklē šautuvi. Daži min, ka tas ir dārgi, taču Toms Erviks vairāk sliecas domāt, ka pie vainas ir nevēlēšanās tērēt tam laiku. Viņam šķiet, ka jaunie mednieki pabeidz kursus, šautuvē nokārto eksāmenu, nopērk gludstobra ieroci un uz diviem trim gadiem pazūd no šautuves. Ir teiciens, ka mežā jau nav tā kā šautuvē. Taču ir arī cits teiciens – trenēties vajag šautuvē, nevis mežā. Lieta tāda, ka šautuvē tu vari iemācīties trāpīt tur, kur tu vēlies, nevis tur, kur sanāk. Toms Erviks domā, ja šaušanas pārbaudījumu uzspiedīs kā obligātu prasību no malas, būs pretestība. Idejai jānāk no pašiem medniekiem. Lai cilvēks nāktu uz šautuvi, jābūt motivācijai, citādi patronas būs par dārgu un laika par maz. Pašam ir jāgrib ko mainīt un vērst par labu. Medniekiem, kuri medī jau daudzus gadus, ir labāk nevis vienatnē braukt uz šautuvi, bet bariņā uz kādiem mačiem. Tajos ir lieliska atmosfēra un mednieki labprāt dalās pieredzē. Turklāt tā būs iespēja pašam saprast savas spējas un salīdzināt ar citu veikumu. Tad arī tops skaidrs, kas un kā jādara.
Līdzīgās domās ir arī 2015. gada Eiropas čempionāta kombinētajā medību šaušanā 3. vietas ieguvējs Einārs Lapiņš. Viņš uzskata, ka šaušanas treniņi pieredzējuša instruktora klātbūtnē noteikti veidos iemaņas pareizi un droši apieties ar šaujamieroci. Kad jauno mednieku apmācības tikai sākas, topošie mednieki ar ieroci apietas neveikli, groza to uz visām pusēm, daudz nedomājot, kurp tas pavērsts. Drošas darbības iemācās ātri, taču, ja trūkst regulāra to pielietojuma, tās ar laiku piemirstas. Darbībām jākļūst automātiskām, un tad nepiemirsīsies, ka bisei jābūt atvāztai, pusautomātiskajiem ieročiem un karabīnēm – aizslēgam atvērtam. Droša rīkošanās ar ieroci ir viena no pamatlietām, ko iemācās šautuvē. Otra – pašam nebaidīties no šāviena, un nepieļaut elementāras kļūdas. Mēdz teikt, ka trāpīju tur, kur skatījos, vai arī netrāpīju. Taču daļa mednieku, reizēm paši to pat neievērojot, pirms šāviena aizmiedz abas acis! “Iemācīties mierīgu mēlītes nospiedienu un šāviena brīdī neraustīt ieroci var, tikai rīkojoties ar to. Tam gan vajadzīgs laiks,” tā Einārs Lapiņš. “Jāatceras, ka reālā medību situācijā visam klāt nāks vēl uztraukums un glābt var tikai māka rīkoties automātiski.” Šautuves apmeklējums būtu ieteicams, jo speciālists norādīs uz kļūdām, palabos kustības un treniņus mājās varēs turpināt. Tāpat svarīga nozīme ir stājai, ieplecošanai. Lai šautu lidojošos mērķos, jāiemācās sekot to trajektorijai, ņemt vērā apsteigumu. Šautuvē mērķus var raidīt pa vienu un to pašu trajektoriju, tādējādi var saprast, ko esi darījis nepareizi, un izlabot kļūdu. Tāpat tikai šautuvē var iemācīties neveikt liekas kustības, kas samazina tēmēšanai atvēlēto laiku.
Raksts sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
