– Un, protams, tradicionāls jautājums. Ja neskaita izrādes, kurās esat spēlējis, tad individuāli “Spēlmaņu naktij” esat nominēts pirmoreiz. Kāda ir sajūta? Pati balva arī piedzīvojusi dažādus brīžus – turēta gan ļoti augstā plauktā, gan ne tik. 1
– Man svarīgākais sajūta, ka žūrija ļoti nopietni izturējusies pret mūsu paveikto. Un tas ir liels kompliments. Žūrijas vērtējums man ir ļoti svarīgs. Bet pati balva… Kāds teicis, ka mācīšanās, gudrības ir atkarīgas no tevis paša, bet balvas – no likteņa. Pats manis kā režisora pilnveidošanās process teātrī man ir svarīgāks nekā balva “Spēlmaņu naktī”.
– Un kuras no līdz šim nospēlētajām lomām vai paša iestudējumiem meistarības briedināšanā devuši visvairāk?
– Lai cik banāli skanētu, bet katra izrāde dod kaut ko citu, jo katrā uzvedumā esmu izvirzījis citu profesionālu vai emocionālu izaicinājumu. Pēc Bernharda Šlinka romāna motīviem kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu veidotās “Visas viņas grāmatas”, piemēram, bija emocionāli ļoti sarežģīts materiāls par holokaustu, ļoti traģisks. Savukārt ar “Neglīto pīlēnu” izaicinājums bija forma – ļoti neparasta un sarežģīta. Man neviena izrāde nav bijusi tāda “pa tukšo”, iestudēta iestudēšanas pēc, lai tik nāk skatītājs. Katrā reizē mācos, uzliekot sev jaunu latiņu. Pieļauju, ka jebkurā profesijā, arī teātrī var ātri iemācīties ražot, bet man kaut kādā brīdī nāca apjauta, ka sāku “ražot” ziņas televīzijā, un es izvēlējos kaut ko citu, kur vairāk domāšanas un radošuma.
– Nesen Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis teica, ka teātris arī nupat strādā kā fabrikā.
– To vairāk izjūt aktieri un cehi. Mēs, režisori, ar ilgi gatavotu materiālu atnākam uz teātri, dzīvojam tajā šos divus iestudēšanas mēnešus un, jā, šo vāveres riteni tik ļoti nejūtam.
– Kuru teātri jūs vēlētos kā savējo, kā pastāvīgu darba vietu?
– Pašlaik baudu brīvmākslinieka statusu, apstākli, ka varu savas idejas piedāvāt jebkuram teātrim un jebkurš var nākt pie manis un piedāvāt darbu. Katrā teātrī man ir savas mīļas lietas. Man tuvs ir Dailes teātris, kur jūtos brīvi gan kā cilvēks, gan kā mākslinieks, ļoti aizkustinoša pieredze ar aktieru aizrautību bija Leļļu teātra latviešu trupā, savā ziņā kā pirmās mājas izjūtu “Dirty Deal Teatro”, kur sākumā trīcēja rokas un kājas, jo te pirmoreiz saskāros ar īstiem, dzīviem skatītājiem.
– Vai teātris Latvijā sniedz to, ko no tā gaida?
– Teātrim jāsniedz tas, ko negaida. Ja skatītājam caur izrādi rodas vēlme godīgi paskatīties uz sevi, tad teātris savu misiju izpildījis
