– Vēl šogad 16. decembrī Dailes teātra Mazajā zālē pirmizrādi piedzīvos jūsu režisēta izrāde “Koncerts, kura nebija”. Aleksandra Vertinska smeldzīgā dzeja un mūzika iedvesmojusi daudzus māksliniekus. Ar ko jūs piesaistīja viens no izcilākajiem krievu sudraba laikmeta dzejniekiem, aktieriem un dziedātājiem? 1
– Viņš sevi vienmēr sauca par “tautas dziedātāju” un mēdza teikt, ka vienmēr ir ar tiem, kuriem arī sāp dvēsele. Divdesmit piecus gadus viņš pavadīja emigrācijā bez iespējas atgriezties mājās. Un visu šo laiku gaidīja iespēju nospēlēt savu galveno koncertu – koncertu savā dzimtenē. Bet kad atgriezās, saprata, ka savai dzimtenei nav vajadzīgs. Savu sāpi viņš izliek savās dziesmās. Mani interesēja, cik daudz cilvēks pārdzīvojis, būdams svešās zemēs, kādas bijušas izvēles un kā tas viss veidojis un mainījis personību. Tas bija pirmais jautājums, ko sev uzdevu, kad kopā ar dramaturģi Justīni Kļavu uzrakstījām darbu, ko izpildīs Artūrs Skrastiņš kopā ar izcilo pianistu, aranžētāju un komponistu Kārli Lāci. Esam iecerējuši tādu kā Aleksandra Vertinska dzīvi romancēs.
– Līdz šim visas jūsu izrādes bijušas mazajos spēles laukumos. Nākamajā sezonā Dailes teātrī uz lielās skatuves ieplānoti Marka Tvena “Toma Sojera piedzīvojumi” jūsu režijā.
– Teātra vajadzības pēc jaunas izrādes bērniem un jauniešiem sakrita ar manām interesēm. “Toma Sojera piedzīvojumi” ir ļoti gudra grāmata gan jauniešiem, gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tajā ir daudz interesantu tēlu, un šis darbs ir arī interesanti veidojams skatuvei.
– Vai uzskatāt sevi par drosmīgu cilvēku?
– Reizēm pat pārāk. Režisoram taču jārunā taisnība un, jā, ir jau cilvēki, kuri ar mani vairs nesveicinās un nerunā. Kādreiz to pārdzīvoju, tagad vairs ne. Šāda atsevišķu cilvēku attieksme nozīmē tikai to, ka kaut kur savā darbā esmu trāpījis droši vien precīzi pareizi kā desmitniekā. Nevaru darīt negodīgas lietas. Man ir trīsdesmit četri gadi, un citādi dzīvot nav interesanti.
– Man jautājums nebija bez iemesla. Esat teātri studējis pie viena no pazīstamākajiem vecākās paaudzes režisoriem Mihaila Gruzdova, viena no jūsu pirmajām lomām arī bija viņa režisētajā izrādē “Piemiņas diena” Nacionālajā teātrī. Vai esat redzējis šī teātra Lielajā zālē nupat pirmizrādi piedzīvojušo Tomasa Manna “Avantūrista grēksūdzi” Gruzdova režijā un vai esat ar mieru padalīties savā vērtējumā izrādei, par kuru patlaban lauž šķēpus, jā, arī ķermeniskās atkailinātības dēļ?
– Lai publisku vērtējumu izsaka teātra zinātnieki, kritiķi un citā līmenī skatītāji. Gruzdovs ir mans skolotājs, meistars, otrkārt, arī kolēģis. Vērtēt kolēģa darbu nebūtu ētiski. Varam ar citiem kolēģiem apspriest kādu darbu pie tējas krūzes, Mihails Gruzdovs arī pats man jautāja, ko es par šo izrādi domāju, un viņš to arī zina, bet lai tas paliek starp mums. Mēs, īpaši jaunie režisori, viens otru aicinām uz mēģinājumiem paskatīties, varbūt arī palīdzēt kādās lietās pirms izrādi ierauga skatītāji, bet tas viss paliek starp mums un nav domāts publicitātei.
– Patiesībā vienkārši. Nodarbības Universitātē notiek pirmdienās, kuras, kā zināms, teātrī ir brīvdienas. Tātad savu brīvdienu pavadu, daloties ar jauniem cilvēkiem pieredzē un mācoties arī no viņiem. Man tas savā ziņā ir prieks un atpūta, kaut gan kaut ko iemācīt otram cilvēkam ir arī smags darbs.
