– Savulaik bijāt viens no tiem, kas Nacionālā teātra direktoram Ojāram Rubenim lūdza pārcelt teātra viesizrādes Maskavā Gogoļa centrā sakarā ar notikumiem Ukrainā, kur politiskā situācija bija ļoti sarežģīta un neskaidra… 1
–… Un skaidrības diemžēl kļūst arvien mazāk, līdz mums nonākušās ziņas atklāj tikai nelielu daļu no Ukrainā īsti notiekošā. Šobrīd novērtēt pilnībā patieso situāciju nozīmē uzticēties medijiem, bet es negribētu teikt, ka ir kāds viens medijs, kam es ticētu līdz galam.
– Pats bijāt televīzijas žurnālists un tagad sakāt, ka medijiem nevar ticēt…
– Protams, ka ne. Mediji rāda tikai fragmentu no pasaules. Un tas ir objektīvi. Visu parādīt nevar. Baidos, ka konflikts Ukrainā ir pārvērties par tādu kā reliģiju, kur katrs pieslēdzas tam, kam grib ticēt. Zināt patiesību mums diemžēl šajā brīdī nav dots.
– Bijāt televīzijas žurnālists, un pēkšņi krass pavērsiens. Kā nonācāt līdz teātrim?
– Caur Antonu Čehovu kā dramaturgu. Tas sākās droši vien ar literatūru, kaut teātris mani interesējis jau sen. Spilgts iespaids bija profesores Silvijas Radzobes lekcijas Latvijas Universitātē vēl studējot žurnālistiku, mani ļoti iedvesmoja Ievas Strukas grāmata “Sarunas ar Māru Ķimeli”, un vienā brīdī izdomāju, varbūt vērts pamēģināt kļūt par teātra vides, iespējams, vismaz es tā ceru, interesantu elementu.
– Kur jūtaties labāk – kā aktieris vai režisors?
– Noteikti režisors.
– Jā, joprojām spēlēju Vladislava Nastavševa iestudētajās “Vecenēs” Nacionālajā teātrī. Bet man šķiet, aktierim jāpiemīt spējai noskaņoties lomai arī tad, kad nepavisam negribas spēlēt, jāmāk izdarīt visu, lai ķermenis tomēr atsauktos nepieciešamai arī tādā brīdī būt uz skatuves. Ja kaut ko nevēlos darīt, ārkārtīgi smagi sevi piespiest. Man patīk lomas, kur jādomā, bet pieļauju, esot pilnībā profesionālam aktierim, no manis prasītu lietas, kas nepadotos. Es nespētu būt tāds “plastilīns” kā nedaudzi citi ļoti labi aktieri.
