Transatlantiskā šķelšanās: valstis meklē veidus kā izdzīvot “jaunajā, brīnišķīgajā pasaulē” 0
Autors: Arnis Latišenko, bloga Latvijasdrosiba.lv līdzautors
Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā ir radījusi būtisku saspīlējumu Rietumvalstu vidū. Valstu līderi savos izteikumos to pat nenoliedz un nekautrējas izteikties konfliktējoši. Simboliski, ka Kanādas jaunais premjerministrs Marks Karnijs savu pirmo ārzemju vizīti veica Francijā, nevis ASV kā tas ir bijis tradicionāli Kanādas premjeriem. Dramatiska politiskā transformācija notiek abās Atlantijas okeāna pusēs. Amerikāņu atgriešanās pie ārpolitikas, kurā pieaug izolacionisma elementi, draud izraisīt transatlantisko šķelšanos. Šādos apstākļos valstis meklē veidus kā izdzīvot “jaunajā, brīnišķīgajā pasaulē”.
Saspīlējums Amerikas kontinentā…
Jāatzīst, ka ASV prezidenta Trampa pirmie divi mēneši starptautiskajā arēnā ir bijuši ārkārtīgi destruktīvi ASV attiecībām ar saviem tuvākajiem sabiedrotajiem, kas pēc būtības ir trieciens amerikāņu varenībai un ASV vadītajai globālajai kārtībai. ASV varenība balstās ne tikai tajā, ka tā ir vislielākais IKP un militārie tēriņi, bet arī plašajā sabiedroto tīklā. Te būtu izdalāmi vairāki aspekti.
Pirmais aspekts viennozīmīgi ir ekonomika. Ņemot vērā, ka dzīvojam ciniskos laikos, diskusija jāsāk par naudas maku. Tramps uzsāka ekonomisko karu ar Kanādu, Meksiku, Eiropas Savienību un Ķīnu, apliekot šo valstu preču importu ar tarifiem. Tramps pamato savas darbības ar negatīvu tirdzniecības balansu un nepieciešamību par jebkuru cenu piespiest uzņēmumus pārcelt ražošanu uz ASV. Mūsdienu globalizētajā brīvā tirgus ekonomikā uzņēmumi tiecas pārcelt ražošanu uz valstīm, kur tiem ir mazākas izmaksas.
Savukārt valstu, īpaši jau ASV, bagātība balstās tādu preču ražošanā un pakalpojumu sniegšanā, kuram ir augsta pievienotā vērtība. Attiecīgi tā ir cenšanās pagriezt pulksteni atpakaļ un atgriezties 19. gadsimtā. Tarifi nozīmēs inflācijas paātrināšanos pārtikai, degvielai, ražošanas izejvielām un faktiski jebkuras preces cenas strauju pieaugumu. Uzņēmēji tarifu radītās izmaksas pārliks uz šīs ķēdes pēdējo posmu – patērētāju. Jāņem arī vērā, ka Kanādas un Meksikas ekonomikas ir cieši integrētas ar ASV un ekonomiskais karš draud abām ASV kaimiņvalstīm ar recesiju. Arī ASV prezidents neizslēdza to, ka pašu amerikāņu ekonomika var nonākt recesijā.
Būtu vēl saprotama loģika, ja Tramps piespiestu Rietumu sabiedrotos vērsties ar ekonomisko karu pret Ķīnu, kas viennozīmīgi pati īsteno negodīgu tirdzniecības praksi, nodarbojas ar tehnoloģiju zādzību, pārkāpj Rietumvalstu personu intelektuālā īpašuma aizsardzības tiesības, veicina negodīgu konkurenci subsīdiju veidā, kā arī ignorē patērētāju tiesības. Un pat šāda kolektīvā vēršanās pret Ķīnu izraisītu negatīvas blaknes. Tomēr Tramps izvēlējās faktiski šo scenāriju īstenot pret savu valsti un tas var atspēlēties pret viņu. To varēs novērot prezidenta Trampa reitingos tuvāko mēnešu laikā. Ja reitingi dramatiski kritīsies, iespējams, Republikāņu pārstāvjiem Kongresā, kuri šobrīd arī kontrolē ASV parlamentu, parādīsies drosme iebilst savam līderim.
Otrais aspekts ir tas, ko angļu valodā sauc par intelligence jeb spiegošana vai izlūkošana. Tramps aizliedza sniegt Ukrainai izlūkdatus, kā arī apturēja ASV drošības dienestu darbu cīņai pret Krievijas sabotāžu, dezinformāciju un kiberuzbrukumiem. Jaunās administrācijas darbības krasi iedragā sabiedroto uzticību izlūkošanas un izlūkdatu apmaiņas jomā. Tas draud arī izjaukt lielāko un spēcīgāko izlūkošanas aliansi
starp ASV, Lielbritāniju, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi jeb tā saukto Five Eyes. Šīs darbības liek aizdomāties par Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vārdiem, ka prezidents Tramps tiek būtiski dezinformēts. Tas arī liek aizdomāties par dažādās sazvērestību teorijās piesaukto, ka jaunajā administrācijā ASV ir nokļuvuši nodevēji vai ietekmes aģenti, kas darbojas kādas citas valsts interesēs. Tam, protams, nav pierādījumu, taču ievērojot nevainīgumu prezumpciju var vismaz apgalvot ka darbības izlūkošanas jomā ir aizdomīgas.
Trešais aspekts ir diplomātija un reputācija. ASV prezidenta apgalvojumi par nepieciešamību anektēt Kanādu un Grenlandi neprasa īpašus papildus komentārus un jau izraisīja likumsakarīgu Kanādas un Dānijas valdību reakciju. ANO ASV iebilda pret Eiropas izstrādāto rezolūciju, kurā nosodīta Maskavas rīcība un atbalstīta Ukrainas teritoriālā integritāte, bet izvirzīja savu rezolūciju, kurā jebkāda Krievijas kritika izpalika, balsojot Ģenerālajā asamblejā kopā ar Krieviju, Ziemeļkoreju un Baltkrieviju. ASV amatpersonu antagonizējošā retorika pret saviem sabiedrotajiem, tajā pat laikā maigā retorika pret Kremli un Putina režīmu, neveicina to, ka ASV sabiedrotie sāk mesties izpildīt Baltā Nama saimnieka vēlmes, bet izraisa arvien pieaugošo ASV izslēgšanu no kolektīvajām darbībām Rietumu centienos pretoties totalitāro režīmu agresijai. Atliek vien cerēt, ka ASV jaunās administrācijas nodarītais kaitējums Amerikas reputācijai un uzticamībai nebūs neatgriezenisks.
…un Eiropas atgriešanā
Amerikāņu neokonservatīvais politologs Roberts Kagans ir sacījis, ka amerikāņi ir no Marsa, bet eiropieši ir no Venēras. Ja ASV pēdējā gadsimta ietvaros ir bijusi militāra vara, tad Eiropa ir bijusi normatīva vara. Proti, Eiropa radīja modeli uz ko tiecas un tieši tādēļ valstis “stāv rindā”, lai iestātos tās pārnacionālajās struktūrās. Taču patreizējā ģeopolitiskā situācija piespiež Eiropas sabiedrotos veikt vēsturisku pagriezi vai precīzāk sakot atgriešanos pie Eiropas militārās varenības kādā tā ir bijusi pirms Otrā Pasaules kara noslēguma un it sevišķi 19. gadsimta ietvaros. Šī paaudze it kā nemanot, bet piedzīvo patiesi vēsturisku brīdi, kas ietekmēs globālo politiku visa 21. gadsimta laikā.
Pirmkārt, neskatoties uz diskursu par Eiropas militāro vājumu, būtu jāatzīst, ka Eiropa pat uz doto brīdi globālā mērogā salīdzinoši nav vāja. Tās kopējais militārais budžets 2024. gadā bija ap 320 miljardiem eiro; tas ir būtisks kāpums kopš Krievijas agresijas 2022.gadā, kad tās kopējie militārie izdevumi bija 200 miljardi eiro. Jā, Eiropai nav vienotas armijas un tās galvenā vājība kopējas komandķēdes neesamība. Ja militāri-industriālā kompleksa atjaunošana un modernizācija ir fiskāli atrisināmas problēmas, pēc amerikāņu aiziešanas no Eiropas komandķēde varētu būt par vienu no galvenajiem izaicinājumiem par ko eiropiešiem būs jālauza galvas.
Otrkārt, ES ir gatava aktivizēt Stabilitātes un izaugsmes pakta izņēmuma klauzulu bloka fiskālajos noteikumos, lai palielinātu dalībvalstu militāros tēriņus. Stabilitātes un izaugsmes pakts ilgstoši ir bijis ietvars koordinētai ES fiskālajai politikai, lai nodrošinātu, ka fiskālā politika tiek īstenota ilgtspējīgā un konservatīvā veidā. Pakts paredzēja, ka dalībvalstis saglabā valsts budžeta deficītu zem 3 % no IKP un parādu zem 60 % no IKP. Attiecīgi dalībvalstis varēs palielināt savu budžeta deficītu un parādu, lai bruņotos. Eiropa līdz ar to, neatsakoties no savas sociālās labklājības, ir spiesta pārlikt šo ekonomisko slogu uz nākamajām paaudzēm, bet vienlaikus tā faktiski nopērk šīs iespējas pastāvēt nākamajām paaudzēm.
Treškārt, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena 2025. gada 4. martā izsludināja Eiropas totālas pārabruņošanās plānu ReArm Europe, kas paredz vismaz 800 miljardu eiro ieguldīšanu militāro spēju palielināšanai. Tas ietver gan Stabilitātes un izaugsmes pakta iedarbināšanu, gan dalībvalstu militāro tēriņu palielināšanu par 1,5 %, kas radīs fiskālo telpu 650 miljardu eiro apmērā, ka arī aizdevumus 150 miljardu eiro apmērā kopējos iepirkumos, ES budžeta izmantošanu un privātā kapitāla iesaistīšanu. Turklāt, ar lielu varbūtību var prognozēt, ka tiks investēts Eiropas militāri-industriālā kompleksa, nevis ASV, attīstīšanā, kam likumsakarīgi būs arī sava ekonomiskā atdeve darba vietu un kopējā pieprasījuma palielināšanas veidā. To, ka sabiedrotie sāk atteikties no ASV militārās produkcijas, jau liecina Kanādas un Portugāles atteikšanās no amerikāņu iznīcinātāju F-35 iepirkšanas.
Ceturtkārt, ne mazāk svarīgi ir pašu dalībvalstu veiktie pasākumi, primāri, te būtu jāpievērš uzmanību Eiropas ekonomiskā motora – Vācijas – darbībām. Vācieši topošā kanclera Frīdriha Merca pirms tā stāšanās amatā, bet tā vadībā koalīcijas ietvaros esošā parlamenta sastāvā kvalificētā vairākumā panāca Vācijas konstitūcijas izmaiņas, lai Vācija var palielināt savu parādu un izveidotu 500 miljardu fondu infrastruktūras un militārās jomas finansēšanai.
Piektkārt, ne mazāk svarīgs, bet, iespējams, viens no svarīgākajiem jautājumiem ir kodolieroču jautājums. Kopš Otrā Pasaules kara un līdz šai dienai ASV bija globālā miera garantētājs, kas nodrošināja ne tikai konvencionālo spēku klātbūtni, bet arī tā saukto kodollietussargu. Tomēr pašreizējos apstākļos valstis globāli vairs nevar paļauties uz to. Kodolatturēšanas politika Trampa ērā ir izjukusi, un tas var novest pie globālas kodolbruņošanās – jo nav pārliecinošākas drošības garantijas kā atombumba – it sevišķi to parāda Ukrainas piemērs, kuras drošības garantijas apmaiņā pret trešo lielāko kodolarsenālu tika piesmietas. Attiecīgi tā sauktās kodollatentās valstis – Japāna, Dienvidkoreja, Sauda Arābija, Irāna, Vācija, Beļģija, Itālija, Spānija un Nīderlande – var censties iegūt savā rīcībā šo ieroci. Tas arī nozīmē, ka īstermiņa perspektīvā divām Eiropas kodollielvarām, Francijai un Lielbritānijai būs jāuzņemas pienākums nodrošināt kodollietussargu Eiropai, ko šīm valstīm jau lūdz Vācija. Francijas prezidents Emanuels Makrons arī izteica ideju, ka Francijas atturēšanas spēkus varētu izmantot citu Eiropas valstu aizsardzībai. Savukārt, Polijas premjerministrs Donalds Tusks pat sacīja, ka Polija izskatīs iespēju iegūt kodolieroču savā rīcībā. Jautājums par Eiropas kodolbruņošanos ir atvērts un tikai ģeopolitiskās situācijas attīstība un laiks radīs pie kā mēs nonāksim tuvākajos gados.
