Tramvajā starp ilūzijām un dzīvi 0
Pavasarī nesagaidījām “Ilgu tramvaju” baletā, jo horeogrāfs Maurisio Vainrots Tenesija Viljamsa lugas pārnesumu dejas valodā aizstāja ar “Mesiju”. Toties esam sagaidījuši šo stāstu Jaunajā Rīgas teātrī.
Kaut arī Ineses Mičules iestudējums nepiedāvā nekādus īpašus trikus vai pārsteigumus, ar kādiem Jaunais Rīgas teātris izlutinājis savu skatītāju, aktieriem tikšanās ar šo klasikas tekstu noteikti ir laba pieredze. Izglītojoši arī skatītājam.
Latvijas teātrī Tenesija Viljama lugas ir iecienītas. Daudzu aktieru sapnis ir nospēlēt Hamletu, bet Blanša ir loma, par kuru karjeras laikā, iespējams, domājusi katra aktrise. Šī loma līdz kaulam piestāvēja Antrai Liedskalniņai tālajos septiņdesmitajos. Pat šodien, skatoties TV ierakstu, pārsteidz erotisku strāvu uzlādētās kaislības galveno varoņu starpā. No nesenākas vēstures jāpiemin Gaļinas Poliščukas iestudējums viņas “Teātra observatorijā”, kur Viljamsa trijnieku spoži nospēlēja Rēzija Kalniņa (Blanša), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Stella) un Andris Bulis (Stenlijs).
Pēc JRT pirmizrādes vēl grūti spriest, kā teātra vēsturē iezīmēsies Ineses Mičules veidotais “Ilgu tramvajs”, taču Elitas Kļaviņas lomugrāfijā tas ir svarīgs pieturas punkts. Viljamsu pamatoti dēvē par psihoanalīzes speciālistu dramaturģijā.
Viņš lugās prasmīgi šķetina personības konfliktus, kuru pamatā ir bērnības un dzīves laikā iegūtas psiholoģiskās traumas. Elitai Kļaviņai neirožu un visdažādāko kompleksu koncentrātu Blanšas lomā izdodas atklāt pārsteidzoši precīzi. Īpaši nožēlojama un traģiska viņas varone ir ainā, kurā Blanšas apziņa jau ir krietni aizmiglojusies (kad viņa, uzlikusi diadēmu un tērpusies plandošā kleitā, gaida bagātnieka zvanu). Kļaviņas Blanša burtiski peld starp realitāti un iztēloto pasauli. Arī skatītājam nav nemaz tik viegli saprast, kas šīs nevecojušās jaunavas pasaulē ir meli un kas īstenība. JRT Blanša ir salauzta sieviete, kuras progresējošā slimība to padarījusi apkārtējiem cilvēkiem netīkamu, bet pati viņa sev palīdzēt vairs nespēj.
Pretstatā viņai – pilnīgi reāls, uz zemes stabili stāvošs ir Andra Keiša Stenlijs Kovaļskis. Fiziska spēka pārpilnībā rēcošs, nemitīgi gatavs seksuālo enerģiju izlādēt gultā ar sievu vai, sliktākā gadījumā, boulinga zālē. Tomēr šis šķietami nepatīkamais varonis iegūst manas simpātijas brīdī, kad Blanša, atkal augstprātīgi izmetusi kārtējo rasistisko frāzi par poļiem, bet Keiša Stenlijs ar aizskartu, bet apskaužamu pašapziņu uzsprāgst, aizstāvot sevi un savu eksistenci. Stenlijs turklāt ir asprātīgi ironisks, un Keiša varonis ir vitāli rupjš, taču attiecībās ar sievu Stellu arī jūtīgs, silti mīlošs. Par viņu patiesi cilvēciskajām attiecībām liecina kaut vai pēdējā aina, kad Blanša ir tikko aizvesta uz slimnīcu. Sandra Kļaviņa lieliski parāda savas varones spēju pielāgoties un iekļauties Stenlija vienkāršotajā pasaulē.
Kaut arī pirmizrādē aktrises spēlē vēl bija manāms pārāk liels biklums, bērnišķība, kautrība, neērtība, tomēr iestudējumā labi var manīt to, kā divas vienā ģimenē augušas māsas atšķirīgi izprot pielāgošanos otram: kad tu pielāgojies otram, jo mīli (kā Sandras Kļaviņas Stella) un kad pielāgojies – lai mīlētu tevi (Elitas Kļaviņas Blanša).
Otra idejiskā līnija, kas izrādē ir interesanta, – kā kropļojas attiecības, kas būvētas uz nevienlīdzīgiem noteikumiem. Elitas Kļaviņas Blanša, pirmkārt, ir slims cilvēks (dzīves traumēts un ne tikai) ar mainītu pasaules uztveri. Taču dzīvē, kā zināms, tuvākajiem cilvēkiem nav iespējas distancēties no bezkaislīgiem faktiem un uz notikumiem reaģēt, atslēdzot emocijas. Stellas un Stenlija līdz šim visumā harmoniskajā pasaulītē ienāk disharmoniskā Blanša, un Stellai tā ir ellīga izšķiršanās – pašai ciest vai likt ciest otram; atjaunot mieru, aizsūtot māsu prom, vai ziedot ģimeni uz radniecības altāra, sadzīvojot ar Blanšas nenormālību.
Pretrunīgi var vērtēt Rudolfa Bekiča skatuves iekārtojuma centrālo elementu – koka kastes. No tām būvētas gan gultas, gan galds, vispirms signalizējot par nabadzību, kas še valda. Vai arī par iemītnieku attieksmi pret lietām (laicīgumam nav nozīmes, ja divu cilvēku attiecības ir patiesas un mīlas pilnas?). Tomēr vienkāršās kastes šķiet pārāk ilustratīva detaļa, reālo pasauli pretstatot ideālu pasaulei, kura fona niansētajā gaismojumā ar cilvēka auguma siluetiem rada kādas noslēpumainas un plašākas telpas iespaidu.
Uzsvērti dienvidniecisku temperamentu spēlē Iveta Pole Junisas lomā, kā ierasti vīrieša robustumu atveido Gatis Gāga. Ar daudz lielāku noslēpumu apveltīts Ivara Krasta Mičs. Atturīgi un smalki savu uzdevumu veic Ģirts Krūmiņš (ārsts) un Regīna Razuma (medmāsa). Galvenā pēcgarša pēc pirmizrādes ir sajūta, ka gudrā literāta psihoanalītiķa Tenesija Viljamsa darbs Jaunajā Rīgas teātrī iestudēts, pret šo klasikas vienību izturoties mierīgi, rāmi un pieklājīgi. Tikai nedaudz žēl, ka izrādes laiks stiepjas pārāk gausi un jau pašā sākumā notikumi šķiet iepriekš paredzami.
Tenesija Viljamsa luga “Ilgu tramvajs” Jaunajā Rīgas teātrī Režisore Inese Mičule, scenogrāfs Rudolfs Bekičs, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne. Lomās: Elita Kļaviņa (Blanša Dibuā), San-dra Kļaviņa vai Iveta Pole (Stella, Junisa), Andris Keišs (Stenlijs Kovaļskis) uc. Tuvākās izrādes: 17., 18., 19. un 20. septembrī, 11., 12. un 13. oktobrī. |
Viedokļi
Valda Čakare, teātra kritiķe: “Režisore skarbi poētiskajai melodrāmai pieskārusies tik smalkjūtīgi, ka pieskārienu tikko var manīt. Tenesija Viljamsa lugas darbības personu apdzīvotā pasaule, ko radījis scenogrāfs Rūdolfs Bekičs, ir ar atmosfēru – šaura, pelēka un nemājīga. Elitas Kļaviņas trauslā un neirastēniskā sapņotāja Blanša koka kastēm piekrautā telpā trīsarpus stundu garumā mērojas spēkiem ar savu māsas-vīru – brutālo, bet, kā izrādās, ievainojamo Andra Keiša Stenliju: Stenlijs grauj Blanšas ilūzijas, Blanša apdraud Stenlija pārvaldīto teritoriju. Toties Stella, ko atveido Sandra Kļaviņa, kā jūtīgs mērinstruments ik brīdi uzrāda cīkstiņa mainīgo iznākumu. Katra atsevišķā izrādes epizode šķiet loģiski uzbūvēta, aktieri spēlē aizrautīgi, niansēti un ne bez atsvaidzinošas paš-ironijas ļauj ielūkoties savu varoņu rīcības motīvos. Bet, ainām mainot citai citu, tie kļūst arvien vieglāk atminami, jo liekas vairāk prāta nekā kaislību diktēti. Kāda nieka izrādei pagaidām vēl pietrūkst. Iekāres un jutekliskuma varbūt.”
Līna Sondore, analītiķe, Rīga: “Tenesijs Viljamss ir izcils dramaturgs, un apvienojumā ar tiem augstumiem, ko spēj sasniegt JRT aktieri, “Ilgu tramvajs” emocionāli satriec. Fantastiskas abas Kļaviņas (Elita un Sandra) Blanšas un Stellas lomā, lielisks Keišs, arī pārējie aktieri. Turklāt režisore atstāj daudz vietas katram pašam savai telpai un savam viedoklim. Jo melns vai balts te nav nekas.”
IEVA GRŽIBOVSKA
