Tramps vienkārši ir tik milzīga ķēpa no cilvēka, ka stāv ārpus visām iespējamām kārtām. Kārļa Streipa komentārs 0
Šogad oktobrī būs pusgadsimts, kopš Amerikas Tieslietu ministrija cēla prasību pret nekustamā īpašuma uzņēmēju vārdā Freds un pret viņa dēlu un uzņēmuma darbinieku vārdā Donalds.
Sūdzība bija par faktu, ka tēvs un dēls diskriminēja pret Ņujorkas tumšādainiem iedzīvotājiem attiecībā uz iespēju īrēt dzīvokļus, kādus piedāvāja nekustamā īpašuma firma.
Gan Fredam, gan Donaldam uzvārds bija Tramps.
Laikraksts “The Washington Post” situāciju aprakstīja šādi:
“Kad tumšādaina sieviete lūdza tiesības īrēt dzīvokli Bruklinas dzīvokļu kompleksā, kuru pārvaldīja Donalda Trampa nekustamā īpašuma uzņēmums, viņai tika pateikts, ka visi dzīvokļi bija aizņemti.
“Kad īsu brīdi pēc tam baltādaina sieviete nāca ar to pašu lūgumu, viņai tapa piedāvāts īrēt vienu no diviem pieejamiem dzīvokļiem.
“Divas potenciālās īrnieces tajā 1972. gada jūlija dienā patiesībā slepus strādāja ASV apstiprinātā izmeklēšanā par jautājumu, vai uzņēmums Trump Management Inc. diskriminēja pret mazākumtautību pārstāvjiem, kuri uzņēmuma īpašumos Bruklinā un Kvīnzā gribēja atrast mājvietu.”
Tas bija nelikumīgi atbilstoši 1968. g. pieņemtam likumam par diskriminācijas novēršanu mājokļu tirgū.
Donalds Tramps tobrīd bija uzņēmuma prezidents, tēvs Freds – valdes priekšsēdētājs. Uzņēmuma reakciju uz notikušo vadīja dēls.
“Tik ārprātīgi meli,” tā viņš aprakstīja federālās valdības prasību. Tramps sev atrada īstu pitbulu no viena jurista vārdā Rojs Koens, kurš savam klientam ne tikai ieteica visu noliegt, bet arī viņu pierunāja pret valdību iesniegt 100 miljonu dolāru pretprasību par nepatiesu uzņēmuma apsūdzēšanu.
1975. gadā puses lietu nokārtoja. Tapa parakstīts līgums, kurā Tramps solīja “nediskriminēt pret jebkuru cilvēku attiecībā uz īres tiesību noteikumiem, apstākļiem vai privilēģijām.”
Tēvam un dēlam likts “intensīvi, personīgi un visās detaļās” izpētīt likumu, kurš šāda veida diskrimināciju aizliedza.
Un Trampiem likts laikrakstos publicēt reklāmas, kurās rasu minoritāšu pārstāvji informēti, ka arī viņiem ir tiesības īrēt dzīvokļus attiecīgajos īpašumos.
Bet – un tas bija būtiski, sarunā ar valdību arī bija pateikts, ka Trampi neatzīst nekādu vainu vai pārkāpumu. Daudzus gadus vēlāk vienā no grāmatām, kuras viņš “uzrakstīja” (patiesībā to darīja kāds cits) Donalds Tramps par notikušo rakstīja šādi:
“Galu galā valdība neko nevarēja pret mums pierādīt. Mēs lietu nokārtojām bez jebkādas vainas atzīšanas.”
Vakar šis “nevainīguma” piemērs bija tiesas zālē Ņujorkā, kur prokurori viņam uzrādīja 34 kriminālapsūdzības sakarā ar faktu, ka 2016. gadā pirms tā gada valsts prezidenta vēlēšanām Tramps samaksāja 130 000 dolārus pornogrāfisku filmu aktrisei, lai viņa ciestu klusu par afēru, kurā viņa teicās esam bijusi iesaistīta ar Trampu laikā, kad Trampa trešā sieva sēdēja mājās un auklēja nesen piedzimušo dēlu.
Lietas apstākļus es plašāk aprakstīju pirms pāris nedēļām komentārā šeit – “Kārlis Streips: Kurš pirmais stāsies tiesas priekšā – Tramps vai Putins?”
Tāpēc šajā komentārā neatkārtošos par lietas saturu, taču ir fakts, ka vakar bija pirmā reize Amerikas Savienoto Valstu 247 gadu vēsturē, kad kriminālapsūdzības celtas pret kādu no minētās valsts prezidentiem. Šajā nozīmē vakar notikušais bija patiesi vēsturisks.
Tomēr to pašu nevar teikt par pasauli kā tādu. 2017. gadā Dienvidkorejas prezidente Paka Kinhje vispirms zaudēja amatu impīčmenta rezultātā parlamentā, un pēc tam tapa notiesāta uz 24 gadiem cietumā par korupciju. Viņas pēctecis valsts prezidenta amatā viņai piedeva pēc tam, kad viņa aiz restēm bija pavadījusi piecus gadus.
Izraēlā patlaban pie teikšanas ir Benjamins Netanjahu, pret kuru izvirzītas nopietnas apsūdzības korupcijā. Reiz viņš atgriezās pie varas, reakcija bija mēģināt visu valsts tieslietu sistēmu sagrābt savās rokās. Jau vairāku mēnešu garumā katru nedēļas nogali Izraēlā ir bijuši nudien masīvi protesti pret šādu klaju centienu sargāt sevi. Nesen Netanjahu valdība paziņoja, ka spriešana par priekšlikumu tiks atlikta, bet vismaz pagaidām vēl ne atcelta.
Argentīnā ir kādreizējā valsts prezidente un pašreizējā viceprezidente Kristīna Kirhnere, kura notiesāta par krāpšanos, bet neatrodas cietumā tāpēc, ka viceprezidentes statuss viņai dod imunitāti.
Malaizijas kādreizējais premjerministrs Nadžibs Razaks ir cietumā sakarā ar notiesāšanu par patiesi masīvu krāpniecības shēmu, kurā nozagti vairāki miljardi dolāru.
Pašreizējais Brazīlijas prezidents Luizs da Silva savulaik notiesāts par korupciju un likts cietumā, bet apelācijas kārtā spriedums atcelts, un tāpēc pērn viņš varēja kandidēt atkal un uzvarēt.
Āfrikā nereti ir bijuši gadījumi, kur kādas valsts konstitūcijā ir noteikts, ka prezidentam var būt tikai divi termiņi amatā, bet tuvojoties otrā termiņa beigām attiecīgais cilvēks sāk aģitēt par noteikumu maiņu, lai tiktu pie trešā termiņa, jo alternatīva būs notiesāšana un cietuma sods.
Portālā Axios nesen publicēts pētījums, kurā konstatēts, ka laikā kopš 2000. gada, pret bijušiem līderiem apsūdzības – gandrīz bez izņēmuma saistībā ar korupciju, celtas 78 dažādās pasaules valstīs.
Pēc vakardienas tiesas sēdes Ņujorkā Donalds Tramps bazūnēja, ka tas nozīmēja, ka “Amerika tagad ir trešās pasaules valsts.”
Tādā gadījumā trešās pasaules valstis arī ir Francija, Izraēla, Dienvidkoreja, Itālija.
Arī būtu atzīstams, ka Donalds Tramps nav vienīgais izbijušais ASV valsts prezidents, sakarā ar kuru bijušas aizdomas par nebūšanām. Tramps vienkārši ir bijis tik milzīga ķēpa no viena cilvēka, ka viņš stāv ārpus visām iespējamām kārtām.
Prezidents Džordžs Bušs jaunākais 2003. gada 20. martā uzsāka karu Irākā, kura pamatā bija apzināta melošana par it kā Irākas rīcībā esošiem masu iznīcināšanas ieročiem.
Buša cilvēki ar šo apgalvojumu nāca publiski, intensīvi un atkārtoti, lai gan viņi zināja, ka nekādu masu iznīcināšanas ieroču Irākā nebija.
Tas bija Buša pēctecis Baraks Obama, kurš nolēma necelt apsūdzības pret nevienu no Buša administrācijas locekļiem, tajā skaitā tiem, kuri bija atbildīgi par cietumnieku spīdzināšanu Irākā un visvairāk Gvantanamo līča cietumā Kubā, kur Amerika turēja (un joprojām tur) cilvēkus, kuri notverti sakarā ar 2001. gada 11. septembra teroristu uzbrukumu Ņujorkā un Vašingtonā.
Amerikas prezidents Ronalda Reigana otrā termiņa laikā pasaule uzzināja, ka viņa valdība slepus bija tirgojusi ieročus Irānai, lai izpestītu amerikāņus, kurus Irānas mullas turēja gūstā.
Naudu, kādu šī tirgošanās nodrošināja, Reigana valdība tāpat slepus pārskaitīja nemierniekiem Nikaragvā, kuri cīnījās pret komunistisku valdību savā valstī.
Abos gadījumos – gan tirgoties ar Irānu, gan atbalstīt nemierniekus, tas bija konkrēti un pavisam aizliegts sakarā ar konkrētiem lēmumiem, kādus bija pieņēmis Amerikas Kongress.
Ronalds Reigans, kurš zināmā mērā bija tāds rēns vectētiņš, visu laiku apgalvoja, ka viņš personīgi par notikušo neko nezināja. Taču viņa pēctecim Džordžam Bušam vecākajam nācās izsludināt piedošanu vairākiem Reigana administrācijas locekļiem, kuri bija nogrēkojušies tik ļoti, ka rezultāts bija notiesāšana par noziegumiem.
Mūslaiku vēsturē Amerikā ir bijis viens prezidents Ričards Niksons, kurš demisionēja no amata tāpēc, ka bija pavisam skaidrs, ja viņš tā nedarīs, tad Kongresa apakšpalāta ar lielu vairākumu pret viņu vērsīs impīčmentu, un Senāts ar lielu vairākumu viņu notiesās un izmetīs no amata tāpatās.
Runa bija par tā dēvēto Votergeita skandālu, un pāris mēnešus pirms Niksona demisijas zvērināta žūrija Vašingtonā cēla kriminālapsūdzības pret septiņiem no viņa administrācijas locekļiem, apsūdzībā paziņojot, ka pats Niksons bija “neapsūdzēts sazvērnieks.”
Tieši tajā brīdī Amerikas Tieslietu ministrijā radās dokuments, kurā teikts, ka pret esošu valsts prezidentu Amerikā kriminālapsūdzības nevar celt.
Daļēji tas bija reaģējot uz faktu, ka 1973. gadā prokurori Vašingtonā bija gatavi celt kriminālapsūdzības par elpu aizraujošu korupciju pret Niksona viceprezidentu Spiro Agņū.
Agņū ar prokuroriem sarunāja, ka viņš apsūdzības neapstrīdēs, bet tās netiks oficiāli celtas, ja viņš vienkārši demisionēs. Tā tas arī notika. Taču tieši tajā brīdī radās minētais dokuments, jo sistēma principā nolēma, ka krimināli apsūdzēt esošu prezidentu radītu pārāk lielu haosu valsts pārvaldes sistēmā.
Tieši tāpēc četros Trampa gados speciālais izmeklētājs Roberts Mullers varēja sacerēt plašu dokumentu, kurā bija pierādīts, ka 2016. gadā Krievija aktīvi centās iejaukties Amerikas vēlēšanās par labu Trampam un Trampa ļaudis ne tikai to labi zināja, viņi arī piedalījās attiecīgajos procesos.
Vairāki cilvēki šajā sakarā nonāca cietumā, bet pats Tramps ne, jo bija minētais dokuments.
Kas attiecas uz Niksonu, pāris nedēļas pēc viņa demisijas viņa pēctecis Džeralds Fords nolēma priekštecim piedod visus noziegumus un grēkus, jo, kā skaidroja Fords, “šī ir traģēdija, kurā visi esam spēlējuši lomu. Tā var turpināties vēl un vēl, vai arī kāds var tai pielikt punktu. Esmu secinājis, ka tā varu darīt tikai es, un, ja tas ir iespējams, tad man tā arī ir jādara.”
Džeralds Fords vienkārši gribēja izvairīties no masīvās sensācijas, kāda būtu bijusi viņa priekšteča tiesāšana krimināltiesā.
Vēsturnieki uzskata, ka pats korumpētākā no Amerikas prezidentu administrācijām bija tā, kuru vadīja Vorens Hārdings, kurš amatā stājās 1921. gada martā un aizgāja mūžībā 1923. gada augustā.
Labi vien bija, jo īsi pēc prezidenta nāves pasaule uzzināja, ka naftas magnāti Amerikā bija maksājuši masīvus kukuļus dažādiem Hārdinga administrācijas locekļiem, lai tiktu pie naftas iegultņu izmantošanas tiesībām. Amerikas iekšlietu ministrs sakarā ar šo faktu nonāca cietumā.
Attiecībā uz Trampu, pēc apsūdzēšanas Ņujorkā cilvēks atgriezās savā muižā Floridā un savu pielūdzēju priekšā nāca ar šādu paziņojumu:
“Nekad mūžā nebūtu padomājis, ka Amerikā tā kaut kas var notikt, nekad tā nepadomāju. Vienīgais noziegums, kādā esmu bijis iesaistīts, ir bijusi bezbailīga mūsu nācijas aizstāvēšana pret tiem, kuri vēlas to iznīcināt.””
Nu, ja cilvēkbērns vēlas nācijas aizstāvēšanu uzskatīt par noziegumu, tad kāpēc nē, ja viņam tā labpatīkas darīt. Fakts ir tāds, ka kaut kad paredzamajā nākotnē pret šo konkrēto indivīdu tiks celtas apsūdzības arī citās situācijās, par kurām rakstīju pirms pāris nedēļām. Tajā skaitā par faktu, ka 2021. g. 6. janvārī Tramps centās gāzt Amerikas valdību, ko principā varētu uzskatīt par valsts nodevību.
Laiks rādīs, kas ar šo haosu no viena cilvēka notiks tālāk. Viņš jau ir pieteicis kandidatūru uz 2024. gada valsts prezidenta vēlēšanām manā dzimtenē, un vismaz patlaban aptaujās viņš skaitās vispopulārākais no kandidātiem Republikāņu partijā.
Tas, protams, daudz vairāk pasaka par to, kas mūsdienās ir Amerikas Republikāņu partija, nekā par to, kas ir pats Tramps.
Tramps visa mūža garumā ir bijis žuļiks, sākot ar rasistisku pieeju dzīvokļu īrēšanā pirms pusgadsimta. Laika gaitā viņam nācies maksāt lielas soda naudas par dažādām nebūšanām. Allaž viņš ir bļāvis un brēcis, bet nu pret viņu ir celtas konkrētas kriminālapsūdzības, un gandrīz noteikti tādu būs vēl un vēl un vēl un vēl un vēl.
Priekā!
Taču šo komentāru nobeigšu ar priecīgāku vēsti:
Vakar NATO militārās alianses zemes robežas garums ar Kremļa fašista valsti vairāk nekā divkāršojās. Kremļa fašists gribēja NATO vājināt. Še tev!
Priekā! Priekā, priekā, priekā, un slava, visa slava Ukraini!
