Māris Antonevičs: Tramps un Putins 3
Laikā, kad ASV prezidents bija Bils Klintons, viņam esot bijušas labas, pat draudzīgas attiecības ar miljardieri Donaldu Trampu, izpētījuši amerikāņu žurnālisti. Piemēram, Tramps katru gadu sūtījis Klintonu ģimenei apsveikumus Ziemassvētkos. Starp citu, jau 1999. gadā Klintonam intervijā esot jautāts, vai viņš redz iespēju, ka Tramps vai kāds līdzīgs personāžs nākotnē varētu kļūt par Amerikas prezidentu, un Bils atteicis, ka viņu tas neuztrauc: “Politikā mēs ejam cauri dažādiem cikliem. Tagad daži cilvēki no izklaides pasaules runā par iespēju kandidēt uz prezidenta amatu. Mums ir brīva valsts, cilvēki paši izvēlas kursu, bet politiskais process atsijā graudus no pelavām.” Daži uzskata, ka arī vēlāk B. Klintons tieši vai netieši mudinājis Trampu kandidēt uz prezidenta amatu, un aiz tā slēpjas viltīgs aprēķins – palīdzēt savai sievai Hilarijai. Aptaujas liecina, ka Hilarijai Klintonei kā iespējamajai prezidentei sabiedrībā ir ļoti liels “antireitings”, tas ir – viņa kā kandidāte ir kategoriski nepieņemama lielai daļai amerikāņu (velkot paralēles ar Latvijas vēlēšanu sistēmu, viņa saņemtu ne vien daudz plusiņu, bet arī daudz svītrojumu). Taču ir vēl viens politiķis, kuram “antireitings” ir vēl lielāks – un tas ir Tramps. Tātad, kā jau savulaik norādīts intervijā, uztraukumam nav pamata, amerikāņi sapratīs, ka nepieciešams “atsijāt graudus no pelavām”. Bet to var izdarīt, saliedējoties ap Hilariju Klintoni, un – bingo – viņa ir prezidente.
Plāns labs, bet risks paliek. Visi politikas eksperti, ar kuriem pirms pusgada runāja, bija absolūti pārliecināti, ka Tramps nebūs Republikāņu partijas kandidāts, jo tas “vienkārši nevar būt”. Taču miljardieris vienu pēc otra izsita savus konkurentus no cīņas, un aizvadītajā nedēļā izstājās arī divi pēdējie – Teds Krūzs un Džons Keisiks (pēdējo, starp citu, daudzi uzskatīja par Baltijas valstīm izdevīgāko kandidātu). Finiša taisnē Tramps iznāca lepnā vientulībā, lai gan tiek pieļauts, ka varētu vēl būt mēģinājumi viņam aizlikt priekšā kāju Republikāņu partijas kongresā.
ASV savi satraukumi, taču pie mums Trampa bīstamība ierasti tiek pamatota ar to, ka viņš ir pozitīvi izteicies par Krievijas prezidentu Putinu kā “spēcīgu līderi” un apgalvojis, ka abi varētu “ļoti labi satikt”. Patiesībā jau pozitīvi šie izteikumi bija tikai salīdzinājumā ar citiem prezidenta kandidātiem, taču arī tas ir signāls. Katrā ziņā to ļoti atsaucīgi uzņēma arī Krievijā, kur priekā berzēja rokas, vērojot Trampa panākumus. Līdz nesenajam laikam, kad, komentējot Krievijas militāro lidmašīnu agresīvos manevrus ASV karakuģa tuvumā, Tramps paziņoja, ka to nevajag paciest un viņš varētu arī dot rīkojumu šīs lidmašīnas notriekt.
Acīmredzot te prasās pēc korekcijām iepriekš veidotajā Trampa tēlā – viņš nav Putina draugs, viņš pats ir Putins, tikai amerikāņu Putins, kuram raksturīgas daudzas tādas pašas īpašības kā Krievijas līderim: neprognozējams, nemīl izskatīties vājš, tendēts uz pretstāvi un izolēšanos un tā tālāk. Bet, ja runā par lidmašīnām, tad var teikt, ka vēl viens labs politiķis, ar kuru varētu salīdzināt, ir Turcijas prezidents Radžeps Erdogans. Jā, arī viņu Krievija ilgstoši uzskatīja par draugu un sabiedroto, un, ļoti iespējams, Putins viņā pat saskatīja dvēselisku radniecību. Bet Turcija bez minstināšanās notrieca Krievijas lidmašīnu, kas provokatīvi bija ielidojusi valsts teritorijā. “Iedūra dunci mugurā,” kā vēlāk televīzijas kameru priekšā spļāva uguni Krievijas prezidents. Pasaulē no šāda tipa politiķu vairošanās mierīgāk, protams, nekļūst.
