Franks Gordons: Tramps un Izraēla: strupceļš tik un tā 4
Man jau sāk pārmest, kāpēc saistībā ar jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa ārpolitikas nostādnēm nerakstu par “savu” Izraēlu. Nu būtu laiks to darīt… Novērojot to, “kas notiek”, kļuvu par skeptiķi un fatālistu.
Iepriekšējais ASV prezidents Baraks Obama – liberāls demokrāts – savas prezidentūras gados bija saspīlētās attiecībās ar Izraēlas premjerministru Benjaminu (Bibi) Netanjahu, kurš savos uzskatos ir nacionāli konservatīvs un, vēloties saglabāt varu, bija atkarīgs no koalīcijas, kurā dominē labējie radikāļi. Donaldam Trampam visus šos garos gadus riebās gan Baraks Obama, gan ASV liberālā elite. Tāpēc viņš, kļuvis par Baltā nama saimnieku, arī Izraēlas un palestīniešu konflikta jautājumā mainījis kursu.
Te jāņem vērā, ka Trampa tuvāko biznesa partneru vidū bija vairāki iespaidīgi ebreju izcelsmes bagātnieki, tostarp viņa znots Džareds Kušners, kurš tagad ir viņa palīgs Tuvo Austrumu jautājumos. Cits Trampa draugs, turīgais advokāts Dēvids Frīdmans, iecelts par Savienoto Valstu vēstnieku Izraēlā un uzskata, ka ASV vēstniecība esot jāpārceļ no Telavivas (kur atrodas visas ārvalstu pārstāvniecības) uz Jeruzalemi. Tas būtu, var teikt, riskants, pat eksplozīvs solis, jo Jeruzalemē (kur atrodas Izraēlas valdības miteklis, prezidenta rezidence, parlaments, Augstākā tiesa) ir svētvietas gan jūdiem, gan musulmaņiem, un šīs pilsētas dēļ jau ne mazums asiņu izliets. Labi, ka Tramps izrādījies gana prātīgs un 26. janvārī paziņoja, ka esot “vēl par agru” lemt par šādu vēstniecības pārcelšanu.
2014. gadā ar neveiksmi beidzās tālaika ASV valsts sekretāra Kerija mēģinājumi panākt izlīgumu starp Netanjahu un palestīniešu pašpārvaldes vadītāju Mahmudu Abasu (Abu Mazenu), jo pat minimālās abu pušu prasības nebija “sastiķējamas”.
Visus izlīguma mēģinājumus sarežģī tas, ka palestīniešiem ir divi ļoti atšķirīgi “valstiski” veidojumi: tā dēvētā Rietumkrasta (West Bank) pašpārvalde, ko vada prezidents Mahmuds Abass, kurš ticības ziņā nav fanātiķis un pieļauj zināmas vaļības sev pakļautajos novados, kamēr Gazas joslā pēc 2005. gada, kad no tās tika izvākts gan Izraēlas karaspēks, gan kolonistu apmetnes, varu sagrāba fanātisko islāmistu apvienība “Hamas”, kas neatzīst Izraēlas eksistences tiesības un atrodas karastāvoklī ar to. Jau daudz rakstīts par “Hamas” raķešu zalvēm pret Izraēlas pilsētām un visai bargajām atbildes operācijām, kas tika daudz kritizētas pasaulē.
Trampa labvēlīgās noskaņas uzmundrināta, Netanjahu valdība sekmē apmetņu būvi Rietumkrastā, un pa to laiku gan Parīzē, gan citur pasaulē notiek nemitīga tukšu salmu kulšana, konferences, simpoziji, kas neko nedod un tikai “baro” žurnālistus un visādu veidu analītiķus.
Te jāatgādina, ka Izraēlas policija jau vairākas reizes pratinājusi premjeru Netanjahu, kam četros gadījumos pārmet korupciju – morāli nosodāmus darījumus un “dāvanu” pieņemšanu. Viņš ieķēries varas stūrē, un pie apvāršņa nav saskatāms vīrs, kas viņu varētu nomainīt. Ja iekšējā krīze padziļināsies, varbūt pacelsies Jaira Lapida reitings. Viņš ar savu pamatā laicīgo, centrisko partiju “Yesh atid” (“Ir nākotne”) atrodas opozīcijā un gaida savu izdevību.
Vārdu sakot, šis konflikts paredzamā nākotnē nav atrisināms – tāpat kā Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts Karabahas dēļ, kas, var teikt, izkritis no pasaules uzmanības loka.
Pie reizes: šoruden paies 100 gadi, kopš Lielbritānijas ārlietu ministrs Balfūrs apsolīja manai tautai “nacionālu mājokli” (national home) Palestīnā. Tas bija tas pats Balfūrs, kurš gadu vēlāk, nedēļu pirms Latvijas neatkarības proklamēšanas, vēstulē Zigfrīdam Meierovicam atzina Latviju de facto…
