Tramps gatavs izjaukt mieru, kas Eiropā pastāv kopš nacisma sakāves 0
Ir pagājuši 11 gadi, kopš es vēroju, kā Krimā Krievijas karavīri bez atpazīšanas zīmēm pārņēma Ukrainas armijas bāzes, kamēr viņu prezidents Vladimirs Putins publiski noliedza jebkādu savu spēku klātbūtni Ukrainas teritorijā.
“Jūtamies tik bezspēcīgi,” toreiz man teica kāda skolotāja ar asarām acīs, kamēr bruņotas bandas klaiņoja pa ielām. “Mūsu tiesības tiek pārkāptas, bērniem draud ar ieročiem, un mēs neko nevaram darīt vai teikt.”
Diemžēl viņai bija taisnība. Pēc pirmās Eiropas teritorijas aneksijas kopš Otrā pasaules kara 2,3 miljoni Krimas iedzīvotāju saskārās ar šausmīgu izvēli: bēgt no mājām vai pakļauties Krievijas jūgam.
Ģimene, ar kuru es sadraudzējos, pārcēlās uz Buču. Astoņus gadus vēlāk, 2022. gada martā – pēc Putina mēģinājuma sagrābt visu Ukrainu – šis patīkamais Kijivas priekšpilsētas rajons kļuva par asiņainu Krievijas kara noziegumu simbolu: tika atrasti 278 līķi, atklājās spīdzināšanas, piespiedu pazušanas un eksekūciju pierādījumi.
Neskatoties uz šīm zvērībām, pārsteidzoši daudz cilvēku Rietumos noticējuši Putina propagandai, kas piesārņo sociālos tīklus.
Un cik pretīgi ir redzēt, ka viens no Kremļa instrumentiem izrādījies – iespējams – pasaules brīvības līderis: ASV prezidents, kurš izkropļo demokrātiju, vājuma dēļ pakļaujoties Putina gribai un atkārtojot viņa melus.
Ziņojumi liecina, ka Donalds Tramps virza septiņu punktu “miera” plānu, kas gandrīz pilnībā apmierina Maskavas prasības. Vienlaikus viņš mēģina piespiest Ukrainas līderus piekāpties, draudot pārtraukt militāro palīdzību – tieši to, kas ir būtiski šai varonīgajai cīņai par brīvību.
Galvenais piekāpšanās punkts – Krimas atzīšana par legālu Krievijas teritoriju, kas nozīmē, ka Baltā nama pozīcija de facto sankcionē citvalstu iebrukumus, etniskās tīrīšanas un zemes laupīšanu.
Jāatgādina, ka Krimas iedzīvotāji – tāpat kā pārējā Ukraina – 1991. gada referendumā nobalsoja par neatkarību pēc PSRS sabrukuma. Un partija “Krievu vienotība”, kas sagrāba varu 2014. gadā ar Putina karaspēka palīdzību, iepriekšējās vēlēšanās bija ieguvusi vien nieka 4% balsu.
Tomēr Tramps šķiet gatavs iznīcināt to drošības balansu, kas kopš nacistu režīma sakāves 1945. gadā ir nodrošinājis mieru Eiropā – pat laikā, kad Krievija cieš lielus zaudējumus frontē un nespēj gūt būtisku progresu.
Šāda nostāja rada bīstamu juridisku precedentu, ko Maskava nākotnē var izmantot – jo tās vēlme iekarot visu Ukrainu nav mazinājusies, un ambīcijas var izplesties arī uz Baltijas valstīm.
Rādīdama sevi kā neuzticamu sabiedroto, Vašingtona ne tikai apdraud NATO, bet arī iedrošina Ķīnas diktatūru tās centienos pakļaut demokrātisko Taivānu un nostiprināt savu pozīciju kā pasaules superlielvara.
Pārējie Trampa “miera” plāna punkti ir tikpat šokējoši: sankciju atcelšana, Putina “atgriešana” starptautiskajā arēnā un nekāda reāla drošības garantija Ukrainai – nemaz nerunājot par jebkādu prasību par reparācijām no Krievijas.
Kremļa atbilde – visspēcīgākais uzbrukums Kijivai deviņu mēnešu laikā – skaidri parāda, ka Putins jūtas iedrošināts, īpaši ņemot vērā ASV nespēju apstiprināt jaunu palīdzības paketi Ukrainai.
Lielbritānijai, tāpat kā pārējai Eiropai, vairs nevar būt ilūziju – pasaule kļuvusi bīstamāka. Demokrātija ir apdraudēta. Mēs vairs nevaram paļauties uz ASV. Un Krievija – gandrīz noteikti atbildīga par pelēkās zonas sabotāžas viļņiem pret zemūdens kabeļiem, datoriem un rūpnīcām – mūs uzskata par ienaidniekiem.
Mums jāmācās no Polijas un Igaunijas, kas gadiem dzīvojušas Krievijas ēnā un nepārprotami apzinās Maskavas radīto apdraudējumu.
Polija šogad plāno tērēt 4,7% no IKP aizsardzībai, Igaunija līdz nākamajam gadam – 5%. Lielbritānija – tikai 2,3%, un plānotais palielinājums ir pārāk niecīgs un lēns.
Kamēr Tramps mēģina uzspiest Ukrainai netaisnīgu mieru, mums jāpārtrauc pašapmierinātība un jāsaprot – Krievijas ekspansionisms ir tiešs drauds mūsu kontinenta drošībai.
