Jānis Peniķis: Tramps būs prezidents. Un tālāk? 8
Šoka vilnis tagad jau pārskrējis pasauli – nākamais ASV prezidents būs 70 gadus vecais nekustamo īpašumu un kazino īpašnieks Donalds Tramps. Nekad iepriekš nav bijis nevienā valdības amatā. Pieteicis sevi par Republikāņu partijas kandidātu uz prezidenta amatu 2015. gada jūnijā, un gada laikā izkonkurējis 16 citus pieteiktos republikāņu kandidātus. 2016. gada 8. novembra vēlēšanās uzvarējis Demokrātu partijas kandidāti Hilariju Klintoni.
Šis ievads lielākajai daļai lasītāju droši vien nav vajadzīgs, bet tajā ir ietverti daži pavedieni, kas ļauj risināt mīklu ap Amerikas vēlēšanām un Donaldu Trampu. Kādēļ vēlēšanu rezultāts ir šoks gan Amerikai, gan visai pasaulei? Kā politikā nepieredzējis cilvēks pusotra gada laikā var kļūt par prezidentu? Un galvenais – ko no šī nākamā prezidenta var sagaidīt Amerika un pasaule, kādus jaunus politikas pagriezienus, kādus vecus, ierastās politikas turpinājumus?
Aģitācija nav politika
Iesāksim ar pēdējo jautājumu un ar brīdinājumu lasītājam. Vairāk nekā pusgadsimtu mans darbs un interese ir bijusi vērot un pētīt valdības un politiku. Šajā laikā ASV ir notikušas 15 prezidenta vēlēšanas, bet vēl nekad man nav bijis tik miglains priekšstats, kādu politiku sagaidīt no jaunievēlētā prezidenta. Sajūsminātie Trampa vēlētāji uzskata, ka tieši tas, ka “viņš nav politiķis”, ir viņa lielākais pluss; īstenībā tā ir milzīga mīnusa zīme. Vēlētāji ir uzticējuši amatu, kur ar politiku jānodarbojas gandrīz 24 stundas diennaktī, cilvēkam, kurš nevienu dienu nav bijis valdībā, nekad nav nodarbojies ar politiku. Par politiku nevar uzskatīt viņa pusotru gadu ilgo vēlēšanu kampaņu: tā ir bijusi nepārtraukta masu aģitācijas kampaņa. Ļoti sekmīga. Bet aģitācija nav politika.
Trampa gadījumā mums ir zināmi norādījumi par viņa iekšpolitikas uzskatiem, bet nekā skaidra par ārpolitiku. Pazīstamais “New York Times” analītiķis Makss Fišers pēc vēlēšanām raksta: “Pēdējā gada laikā es esmu prasījis ekspertiem izvērtēt Trampa iespējamo ārpolitiku, un viņi ir konsekventi devuši to pašu atbildi: viņi nevar no Trampa nesakarīgajām runām un nedaudzajiem dokumentiem sadiegt kopā sakarīgu pasaules uzskatu.”
Bīstamība šajā situācijā, secina Fišers (un daudzi citi), ir tieši neskaidrība un neziņa. Kopš Otrā pasaules kara valdību vadītāji visā pasaulē ir varējuši paļauties uz zināmu Amerikas ārpolitikas struktūru, uz globālu kārtību, aiz kuras stāv ASV ekonomiskais un militārais spēks. Neziņa par turpmāko ASV ārpolitikas kursu dod stimulu Amerikas konkurentiem, piemēram, Krievijai un Ķīnai, meklēt tālākas ietekmes sfēras. ASV sabiedrotie savukārt nevar vienkārši gaidīt uz Trampa varbūtējo politiku un ir spiesti domāt paši par savu valstu interesēm un drošību šajā neskaidrajā situācijā.
Nav nekādu norādījumu, piemēram, vai Trampa valdība gatavojas turpināt ASV un Eiropas Savienības ekonomiskās sankcijas pret Krieviju. Trampa draudzīgie mājieni Vladimiram Putinam vēlēšanu kampaņas laikā liek domāt, ka sankciju atcelšana var būt konkrēts solis “attiecību uzlabošanai” ar Krieviju. Eiropā savukārt ir rinda politiķu un ekonomisko grupējumu, kas nevar vien sagaidīt sankciju atcelšanu. Katra zīme uz to no ASV puses būs skaidrs mudinājums Eiropas valdībām jautāt – kādēļ tad mums uzturēt sankciju politiku?
Līdzīgas jautājuma zīmes riņķo ap daudz aprakstītajiem Trampa izteikumiem par NATO, par ASV politiku Tuvajos Austrumos, par Irānas kodolieroču līgumu, par Ķīnu un tā joprojām. Pašlaik Trampa tuvāko padomnieku lokā notiek asi strīdi, galvenokārt starp atvaļinātā ģenerāļa Maikla Flinna piekritējiem un dažām bijušajām Buša valdības amatpersonām. Ģenerālis Flinns ir bijis viens no nedaudzajiem Trampa uzticības vīriem jau kopš kandidēšanas sākuma. Savukārt vairāki no Buša bijušajiem ārpolitikas speciālistiem ir atklāti kritizējuši Trampu par viņa labvēlību Putinam un viņa neskaidro ārpolitikas kursu. Trampam nebūs viegla izvēle starp kompetenci un lojalitāti.
Pašlaik nav gluži vietā priekšlaicīgas runas par Latvijas vai visas Eiropas drošības galu. Tiesa, Trampu maz interesē starptautiskās drošības temati vispār. Aiz viņa izteikumiem vienmēr vīd divi jautājumi: “Cik tas maksā? Un kādēļ Amerikai par to tik daudz jāmaksā?” Tie, protams, norāda uz pārāk raupjiem uzskatiem par starptautiskām aliansēm, bet NATO gadījumā to ir jautājuši, gan smalkākiem vārdiem, visi ASV prezidenti kopš Eizenhauera laikiem. Varbūt Trampa nesmalkajiem vārdiem izdodas atdzīvināt NATO dalībvalstu interesi par pašaizsardzību?
Kur kļūdījās prese un stratēģi?
Kamēr republikāņi Vašingtonā dala ieguvumus, Demokrātu partija mēģina atgūties no Hilarijas Klintones negaidītā zaudējuma. Vairākums žurnālistu un sabiedriskās domas pētnieku gaidīja nelielu, bet skaidru Klintones uzvaru. ASV prese tagad ir pilna ar pašpārmetumiem – kā mēs varējām tā kļūdīties? Īstenībā šī paškritika lielā mērā ir nevietā, jo Klintone, kā izskatās, būs ieguvusi apmēram divus miljonus balsu vairāk nekā Tramps. Tas ir ļoti tuvu tam, ko pirms vēlēšanām paredzēja lielās valsts mēroga aptaujas.
Nelaime, protams, tā, ka ASV prezidentu neievēl tiešā tautas balsojumā, bet pa štatiem ar tā saukto elektoru balsīm. Tādā veidā Tramps saņēma 306 elektoru balsis un Klintone – 232 balsis. Sabiedriskās domas aptauju veicēji – un vēl svarīgāk, Demokrātu partijas stratēģi – ir kļūdījušies ar aplēsēm dažos štatos, kur atbalsts Trampam izrādījās lielāks, nekā paredzēts, un elektoru balsis aizgāja Trampam.
Šī ir jau otrā reize, kad uzvarētāju izšķir elektoru koledža, nevis tautas balsojums. 2000. gada vēlēšanās demokrāts Als Gors bija saņēmis apmēram 400 000 balsu vairāk nekā republikānis Džordžs Bušs, bet Floridas valdība apstrīdēja sava štata rezultātus Augstākajā tiesā, kas lēma apturēt balsu pārskaitīšanu, un par ASV prezidentu kļuva Džordžs Bušs. Klintone nav apstrīdējusi balsu skaitījumus, un nav arī savās pēcvēlēšanu uzrunās pieminējusi to, ka visas Amerikas mērogā viņa saņēmusi pāris miljonu balsu vairāk nekā Tramps. Tas, protams, neattur viņas satriektos atbalstītājus no demonstrācijām un no rezolūcijām, kas prasa mainīt vēlēšanu iekārtu. Trampa atbalstītāji tos dēvē par bērnišķīgiem protestiem pret demokrātisku likumību. Mierinošas uzrunas no abu partiju politiķiem te maz līdz. Kā raksta daudzi komentētāji un pētnieki, šīs vēlēšanas ir atklājušas daudzas un nopietnas plaisas Amerikas sabiedrībā – ekonomiskus, sociālus, rasu un reliģiskus konfliktus. Trampa griezīgais un agresīvais kampaņas stils ir izmetis spilgtā gaismā aizspriedumus un rupjības, ko Amerikas politiķi un sabiedrība izvairās publiski lietot, bet kas tagad ir kļuvuši it kā par normālu politiskās runas sastāvdaļu.
Partijas zaudē savu lomu politikā
Runas, protams, ar laiku aprimsies, bet paliks sociālie konflikti un vēl kas cits. Abas lielās partijas, republikāņi un demokrāti, šajās vēlēšanās nodemonstrēja savu vadītāju vājumu un savu neizpratni par lielajām maiņām Amerikas sabiedrībā. Klintones šķietami labi organizētā un finansētā kampaņa atdūrās pret daudzu vietējo partijas vadītāju paļāvību, ka “viss jau kārtībā” un mūsu tradicionālie vēlētāji aizies balsot, kā pienākas. Un daudzviet neaizgāja.
Republikāņu partiju savukārt pilnīgi dezorganizēja Trampa agresīvā kampaņa. Rinda prominentu republikāņu vadītāju vispār nespēja pieņemt Trampu (un nevar pieņemt vēl šodien), bet izrādījās nevarīgi viņu apturēt. Daudzi citi ielēca Trampa vilcienā pēdējā brīdī un tagad priecājas par savu gaišredzīgo izvēli. Trampa lojālisti, kas viņu balstīja jau no paša sākuma, ir likuši manīt, ka viņi un Tramps pats nejūtas parādnieki Republikāņu partijai.
Tas nav labi. Politiskās partijas demokrātiskās iekārtās ir vidutāji un tulki starp sabiedrības interesēm un vajadzībām. Un politiķu atbildība pret savas partijas vēlētājiem ir nepieciešams instruments pārmērīgu personisko ambīciju iegrožošanai. Amerikas politikai tas būs ļoti vajadzīgs nākamos četrus gadus.
